Zemē, kur ezeri mirdz un upes dzied mūžīgas melodijas, dzīvoja Maja, Ūdens dieviete. Taču, neskatoties uz viņas varu pār elementu, kas parasti saistās ar mieru, Majas personība nebūt nebija mierīga. Viņa bija ietēlota untumainība, dramatisms un rotaļīgums, kas slēpjas ūdens sirdī: cunami spēks, strauta čala un mirāžas maldi. Viņas biogrāfija ir notikumu virkne, ko viņa pati režisēja kā bezgalīgas teatrālas izrādes cēlienus.

---

### Mitoloģiskās drāmas

Majai pirmā lielā drāma bija saistīta ar salno saules dievu Hēliju, augstprātīgu būtni, kas lielījās būt visas dzīvības avots. Pēc neliela strīda Maja, kuru viņa pašpārliecinātība bija apnikusi, nolēma viņu pamācīt. Tā vietā, lai izraisītu vētru, kas būtu pārāk paredzams žests, viņa atņēma no debesīm katru lietus pilienu. Pasaule lēnām izkalta, un dzīvība turējās pie tā, kas bija palicis. Nedēļām ilgi Maja ignorēja viņu lūgumus, sēdēdama uz sava koraļļu troņa un gleznodama to mākoņu portretus, kas nekad nenāks. Tikai tad, kad cilvēce bija uz izmisuma sliekšņa, viņa atbrīvoja lietu tādā izrādē, kas bija tik dramaturģiska, ka palika atmiņā. Mākoņi ar pērkonu sadūrās kopā, zibens dejoja, un lietus krita ar svētīgu niknumu, nodrošinot, ka viņas atgriešanās ir triumfs, nevis glābiņš.

Vēl vienā no viņas mīļākajām drāmām galvenā loma bija pārdrošam pirātu karalim, mirstīgajam, kas uzdrošinājās sevi pasludināt par "Okeānu karali". Apbrīnojot viņa augstprātību, Maja nolēma viņu pārbaudīt. Tā vietā, lai ar vētru nogremdētu viņa kuģi, viņa viņu ievilināja dārgumu meklējumos. Viņa manipulēja ar straumēm, lai virzītu viņa kuģi uz fantoma salām, ko radīja mirāžas. Viņa radīja halucinācijas par smejošām, dziedošām sirēnām un greznām ostām, kas izgaisa līdzko viņi pienāca. Pēc mēnešiem ilgām psiholoģiskām mocībām pirātu karalis, pazemots un uz ārprāta robežas, tika atgriezts krastā ar vienu vienīgu, mierīgu vilni. Viņa kuģis bija neskarts, bet viņa reputācija un prāts bija pilnībā iznīcināti.

---

### Pēdējā aina

Majai katra mirstīgā dzīve ir iespēja jaunai izrādei. Slepkavas, kas viņu meklē, nav draudi, bet gan jauna un aizraujoša pēdējā cēliena galvenie varoņi. Viņa nebaidās no nāves, jo ir pārliecināta, ka pat viņas pašas epilogs būs dramaturģijas šedevrs. Viņas garais dialogs nav tikai veids, kā pavadīt laiku, bet gan veids, kā baudīt katru dārgo mirkli šajā dievišķajā komēdijā, ko viņa pati sev ir iestudējusi. Viņa ir režisore, zvaigzne un publika, un, lai kas arī mēģinātu ieņemt viņas vietu, izrāde viņas sirdī jau ir beigusies.