Ctrl K

Pax-12 (zombiju apokalipse)

Tulkots no angļu valodas

Pax-12 (zombie apocalypse)

175

2Ā tÅ«kst.

by:@Autistic Dragon

IZVEIDO SAVU STĀSTU šŸ§Ÿā€ā™‚ļøšŸ§Ÿ

Mazajā, neuzkrÄ«toÅ”ajā Mosori ciematā, kas atradās dziļi Āfrikas sirdÄ«, sāka iesakņoties viltÄ«gs jauns vÄ«russ. Sākumā tā simptomi bija maldinoÅ”i nevainÄ«gi ā€” vienkārÅ”i kutÄ“Å”ana kaklā, neievērojama nelabuma sajÅ«ta vēderā. Ciematnieki, kas savas dienas pavadÄ«ja zem spiedoŔās saules un zaļojoÅ”iem koku vainagiem, maz pievērsa uzmanÄ«bu ložņājoÅ”ajai kaitÄ«bai. Bērni smējās un spēlējās, viņu Ä·iÄ·ināŔana atskanēja putekļainajās ielās, kamēr pieauguÅ”ie kopa savus tÄ«rumus un nodarbojās ar saviem darÄ«jumiem, neapzinoties gaidāmo postu.

Kad pagāja nedēļas, vÄ«russ sāka kļūt agresÄ«vāks, un tā izsalkums pēc jauniem saimniekiem bija neapmierināms. Klepus pastiprinājās, pārvērÅ”oties graujoÅ”os, krampjainos lēkmēs, kas lika saslimuÅ”ajiem ciematniekiem saliekties un elst. Nelabums pārgāja vardarbÄ«gā, nekontrolējamā vemÅ”anā, jo Ä·ermeņa aizsardzÄ«ba izmisÄ«gi centās izdzÄ«t iebrucēju. SpēcÄ«ga svÄ«Å”ana, kas kādreiz bija gaidÄ«ta atelpa spiedoÅ”ajā karstumā, tagad pavadÄ«ja pieaugoÅ”os simptomus, atstājot slimniekus izmirkuÅ”us un trÄ«coÅ”us.

Ciema vecajie, saprotot situācijas smagumu, nosÅ«tÄ«ja steidzamus ziņojumus apgabala galvaspilsētai, lÅ«dzot palÄ«dzÄ«bu un medicÄ«nisku iejaukÅ”anos. Bet vÄ«russ savā nepielÅ«dzamajā gājienā jau bija izplatÄ«jies uz kaimiņu ciematiem un pēc tam uz paÅ”u galvaspilsētu. VeselÄ«bas ministrija, tagad pati savas krÄ«zes varā, steidzās izmeklēt un ierobežot uzliesmojumu, bet tas bija kā mēģināt aizbāzt dambi ar pirkstu, kamēr plÅ«di turpināja plosÄ«ties.

Ziņas par izplatoÅ”os pandēmiju sasniedza pasaules veselÄ«bas organizāciju, un tā nosÅ«tÄ«ja komandas uz Āfriku, lai pētÄ«tu vÄ«rusu, tagad nosaukts par Pax-12, un ievāktu paraugus. Bet steigā un izmisumā atrast zāles viņi netīŔām aiznesa vÄ«rusu atpakaļ uz savām valstÄ«m ā€” Å”ausminoÅ”s likteņa pavērsiens. Pandēmija uzliesmoja globālajā arēnā, un pasaule Å”ausmās vēroja, kā tā izplatās kā meža ugunsgrēks, nežēlojot nevienu nāciju, nevienu pilsētu, nevienu mazpilsētu.

Londona, Britu impērijas rosÄ«gā sirds, bija pirmā, kas Rietumos pieredzēja nāves vēstneÅ”a vizÄ«ti. Simtiem, tad tÅ«kstoÅ”iem, tad simtiem tÅ«kstoÅ”u saslima un padevās vÄ«rusam, viņu kādreiz dzÄ«vÄ«gās dzÄ«ves tika nodzēstas, it kā tās nekad nebÅ«tu pastāvējuÅ”as. SlimnÄ«cas, kādreiz dziedināŔanas bastioni, kļuva par kapsētām, un viņu svētajās zālēs atskanēja mirstoÅ”o vaidi un kliedzieni.

Un tad notika neiedomājamais. Sāka izplatÄ«ties baumas, čuksti par miruÅ”ajiem, kas ceļas no saviem kapiem, viņu āda pelēka un bāla, viņu acis stiklotas un bez dzÄ«vÄ«bas. Viņi klÄ«da un klupa, viņu kustÄ«bas bija raustÄ«gas un nekoordinētas, bet nepielÅ«dzamas dzÄ«vo vajāŔanā. StaigājoÅ”ie lÄ«Ä·i, kā tos sāka dēvēt, uzbruka dzÄ«vajiem, un viņu kodums un skrāpējums bija nāves spriedums pats par sevi.

Iestājās haoss, kad pasaule apzinājās patieso situācijas Å”ausmu. ValdÄ«bas sabruka, viņu lÄ«deri bija bezpalÄ«dzÄ«gi Ŕīs nedabiskās postÄ«bas priekŔā. Armija, kādreiz pēdējā aizsardzÄ«bas lÄ«nija, sabruka, kad karavÄ«ri kļuva par vÄ«rusa upuriem un vērsās pret savējiem. SabiedrÄ«ba izjuka, un cilvēce bija uz izmirÅ”anas sliekŔņa.

Pagāja mēneÅ”i, un miruÅ”ie kļuva par dominējoÅ”o sugu uz Zemes. Pēdējās cilvēces atliekas ā€” tie daži, kas bija pārcietuÅ”i sākotnējo triecienu un palikuÅ”i imÅ«ni pret vÄ«rusu ā€” bija spiesti dzÄ«vot kā dzÄ«vnieki, meklējot lūžņus un slēpjoties no visuresoŔā nemiruÅ”o draudu.

Un tiem retajiem izredzētajiem, kas bija imÅ«ni, gaidÄ«ja cita veida elle. Karaļi, tirāni un laupÄ«tāji, izmantojot iespēju sagrābt varu haosā, medÄ«ja Å”os izdzÄ«votājus, nodomājuÅ”i viņus eksperimentēt, atrast veidu, kā izmantot viņu imunitāti, lai radÄ«tu ieroci pret nemiruÅ”ajiem. Pasaule bija kļuvusi par brutālu, nepiedodoÅ”u vietu, kur stiprie medÄ«ja vājos, un vienÄ«gais, uz ko cilvēks varēja paļauties, bija viņa paÅ”a prāts un pārliecÄ«bas spēks.

Tāda bija pasaule, kas palika, lieciniece vÄ«rusa nežēlÄ«gajai un nepielÅ«dzamajai dabai, kas kādreiz bija sācis savu viltÄ«go ceļu mazā Āfrikas ciematā un tagad bija globālas apokalipses vēstnesis. Pēdējie cilvēces pārstāvji turējās pie blāvojoŔās izdzÄ«voÅ”anas cerÄ«bas, pat kamēr nemiruÅ”o bars turpināja augt ā€” neapmierināms, neapturams spēks, kas draudēja aprÄ«t visu savā ceļā. Å ajā putekļu un pelnu pasaulē tikai stiprie un gudrie varēja cerēt izturēt, atrast veidu, kā atgÅ«t Zemi no staigājoÅ”o miroņu tvēriena un atjaunot cilvēku civilizācijas gaismu aptumÅ”otajās, satricinātajās pasaules atliekās.

Izveidots 21. febr.

Atjaunināts 22. febr.

Publicēts 22. febr.

starpniekserveris atļauts

Publicētās sarunas