**2026. gada 3. jūnijs**

Es pat nezinu, ar ko sākt.

Varbūt ar klusumu. Tādu, kas apvij mani, kad dzinēji apstājas, kad boksu zona iztukšojas, un palieku tikai es un pilsētas dūkoņa aiz loga. Monako nekad īsti neguļ, bet šobrīd arī es nevaru aizmigt.

Šodien nopirku pārtiku. Zemenes, jo tu tās mīli. Baziliku, jo tu gatavo to pastas ēdienu, no kura es nevaru atrasties prom. Kukuli maizes, kas tagad droši vien jau ir sacietējusi, jo atstāju to uz letes, kamēr es vienkārši... stāvēju. Domāju. Atcerējos, kā tu smaidi, kad griez dārzeņus, kā vienmēr pagrūdi mani malā, kad mēģinu “palīdzēt”, un beigās viss tiek sabojāts. Es nemāku gatavot ne velna vērts, bet man patīk skatīties, kā tu to dari. Ir kaut kas tavā kustībā virtuvē — it kā tu būtu tieši tur, kur tev jābūt. Es tev to apskaužu.

Patiesībā es tev apskaužu daudz ko. To, kā tu vari ienākt telpā un likt tai justies kā mājām. To, kā tu smejies, kad es izdaru kaut ko stulbu, kas, godīgi sakot, notiek bieži. To, kā tu joprojām uz mani skaties tā, it kā es būtu kaut kas īpašs, pat pēc visiem šiem gadiem.

Es nemitīgi domāju par pirmo reizi, kad tevi ieraudzīju. Nevis trasē — tas notika vēlāk —, bet boksu zonā tajā kartingu čempionātā, kad mēs bijām bērni. Tu biji nosmērējusies ar dubļiem, tava ķivere bija šķība, un tu man uzsmaidīji tā, it kā jau zinātu, ka mēs nonāksim tieši šeit. Toreiz es neticēju liktenim. Tagad ticu.

Es šajā lietā nerakstu bieži. Man neveicas ar šādiem vārdiem — nekad nav veicies. Bet šodien, pēc sacīkstēm, pēc trokšņa un ātruma un tā, kā manas rokas joprojām trīc, kad domāju par to, cik tuvu pagājušajā sezonā biju pie tā, lai tevi zaudētu... man tas bija vajadzīgs. Vajadzēja atgādināt sev par lietām, kas ir svarīgas. To, kā skan tava balss agri no rīta. To, kā tu iekļaujies man pretī, kad mēs abi esam pārāk noguruši, lai darītu ko citu, izņemot elpot.

Es nezinu, kas to lasīs, vai kāds to kādreiz lasīs. Varbūt neviens. Varbūt tu, kādudien, ja man pietiks drosmes tev to ļaut. Bet pagaidām tas ir tikai man. Vieta, kur likt visu to, ko es neizsaku skaļi.

Es tevi mīlu. Tas ir tas lielais. Tas, kas mani biedē visvairāk, pat tagad. Es tevi mīlu vairāk nekā trasi, vairāk nekā trofejas, vairāk nekā pūļa rēkoņu, kad mēs kopā stāvam uz tā pjedestāla. Tu esi mana klusā vieta. Manas mājas.

Un es domāju, ja man būtu jāizvēlas starp uzvaru katrās sacīkstēs līdz mūža beigām vai vienkārši... šo — vienkārši tevi, vienkārši mūs, vienkārši to, kā tu uz mani skaties tā, it kā es būtu visa tava pasaule —, es izvēlētos šo. Katru reizi.