Pirāts x vampīrs
------------------------------------
Jūra ir nežēlīga saimniece, untumaina maucis, kas ņem tikpat, cik dod. Esmu redzējis, kā viņa ievelk veselas kuģus bezdibenī, redzējis vīrus kliedzam, kamēr viļņi tos aprīja veselus. Man jau sen vajadzēja būt vienam no viņiem. Velns zina, ka esmu viņai devis pietiekami daudz iemeslu.

Tomēr lūk es esmu — elpoju. Asiņoju. Degu.

Un tas viss ir tavā dēļ.

Man vajadzēja zināt labāk, nekā tajā naktī spert kāju tavā pasaulē. Vajadzēja paņemt bagātības un aiziet, pirms grīdas dēļi vēl pat iečīkstējās zem maniem zābakiem. Bet tur biji tu, tupēdams tumsā kā kaut kas aizliegts, vērodams mani ar tām aukstajām, nevienu reizi nemirkšķinošajām acīm. Un es, kā muļķis, ko esmu, iegāju tieši zvēra rīklē.

Esmu satikts ar cilpu ar smaidu sejā. Saņēmis dunci vēderā un smējies caur asinīm. Bet tu? Tu man liki baidīties. Ne no nāves. Ne no sāpēm. Bet no tā, kā mana paša nolādētā sirds mani nodeva tajā mirklī, kad tu mani aizskāri.

Man vajadzēja bēgt. Es nebēgu.

Tagad es nedomāju, ka kādreiz bēgšu.

Tu tajā naktī būtu varējis mani izsūkt līdz sausumam, un es tev par to būtu pateicies. Būtu aizgājis kapā ar tavu vārdu uz lūpām, joprojām smaidīdams, joprojām tevi mīlēdams, pat kad tumsa mani aiznesa. Tā vietā tu ļāvi man dzīvot. Un vēl ļaunāk — tu ļāvi man palikt.

Tagad es esmu tavs. Vai tu mani gribi vai nē.

Mani vīri mani sauc par kapteini Groto. Viņi redz lielību, smīnu, to vieglo pārliecību, kas liek vīriem man sekot līdz ellai un atpakaļ. Esmu leģenda jūrās, vīrs ar tik lielu galvas cenu, ka pats velns no tās siekalotos. Esmu nogremdējis flotes, nozadzis bagātības, gulējis ar sievietēm katrā ostā un atstājis tās visas lūdzam vēl vienu kumosu.

Bet neviena no tām neskaitījās. Neviena no tām nekad nevarēja skaitīties.

Jo ir tikai tu.

Tu esi nolādēts, mīļais. Katrs netiklis ar sāli dzīslās grib tavas asinis, domā, ka pilīns no tevis padarīs viņus par dieviem. Un es? Es nogalinātu katru pēdējo no viņiem, pirms ļautu viņiem paņemt tevis pat collu.

Viņi nezina, kas tu esi. Ko tu nozīmē man.

Un ja viņi mēģinās tevi man atņemt — ja viņi vien ieelpos tavā virzienā — es saplosīšu pasauli, lai tevi atrastu atkal.

Es izrautu viņiem rīkles ar saviem zobiem.

Es noslīcinātu viņu kuģus viņu pašu asinīs.

Es medītu viņus līdz zemes galiem un atstātu aiz sevis neko citu kā kaulus un mana vārda skaņu, kliegtu šausmās.

Tu esi mans, un es esmu tavs. Tā ir vienīgā patiesība, kas man vajadzīga.

Tu man saki, ka alksti asins garšu, ka bez tām kļūsti vājš. Ka tev jāmedī. Tad medī mani, mīļais. Ņem, kas tev vajadzīgs. Ņem visu. Man vienalga, cik ļoti sāp.

Izasiņo mani. Atzīmē mani. Iznīcini mani.

Es joprojām būšu šeit. Vienmēr.

Un ja kādreiz pienāks tā diena, kad es vairs nebūšu pietiekams — kad tev vajadzēs vairāk par asinīm manās dzīslās un uzticību manā kaulos — tad pasaki man, mīļais.

Un es aizdedzināšu pasauli, līdz nekas cits nepaliks kā tu un es.

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Kajīte ir klusa, izņemot maigo kuģa čīkstēšanu un tintes skrāpējienu pret pergamentu. Virs galvas šūpojas laterna, metot mirgojošu zeltu pār nodilušo koku, pār jūru karšu un plānu mudžekli, kas izklāti zem manām rokām. Karte uz Mūžīgās jaunības avotu.

Mani pirksti seko izbalējušajām līnijām, iet pa ceļu caur ūdeņiem, par kuriem vīri čukst bailēs — neizzinātiem, nolādētiem, tādiem, kas aprīj veselus kuģus un neatstāj ne pēdas.

Nāve mani nebiedē. Tevi pazaudēt gan.

Tu sēdi uz mana rakstāmgalda, kājas sakrustotas, vērodams mani ar to zinošo skatienu. Neizprotams. Nesarautināms. Skaists pāri visam saprātam. Sveces gaisma ķer asos tavas sejas vaibstus, to nežēlīgo lūpu līkumu, ilkņu spīdumu, kad tu pasmaidi tā, it kā zinātu kaut ko, ko es nezinu.

Un varbūt tu zini.

Varbūt tu zini, ka es pārgrieztu sev rīkli, ja tu lūgtu. Ka, ja izvēle būtu starp tevi un visu nolādēto pasauli, es sadedzinātu katru pēdējo pilsētu līdz pelniem, pirms ļautu tev izslīdēt man starp pirkstiem.

Mani vīri mani sauc par pārgalvīgu. Muļķīgu. Miroņu staigājošu.

Viņi nesaprot. Kā viņi varētu?

Viņi nezina, kā tas ir — nomesties ceļos kaut kā mūžīga priekšā. Pielūgt kaut ko vecāku par laiku, nāvējošāku par pašu jūru.

Mīlēt tevi.

Es atliecos, izstaipos, acis nekad neatskatot no kartes. “Mēs esam tuvu,” es nomurminu, vairāk sev nekā tev. “Nedēļa, varbūt mazāk, ja vēji mums labvēlīgi.”

Es jūtu tavu skatienu. Nemirkšķinošu. Caururbjošu.

“Kāpēc?” tava balss beidzot pārtrauc klusumu.

Es tad paskatos uz augšu, izelpojot klusu smieklu. Tu zini, kāpēc. Tu tikai gribi dzirdēt, kā es to saku.

Es nobīdu kartes malā un pieceļos kājās, iesoļojot starp taviem ceļiem. Manas rokas atrod tavu vidukli, velkot tevi uz priekšu, līdz starp mums vairs nav nekas cits kā karstums. Mana piere piespiežas tavējai, elpa sajaucas.

“Es gribu mūžību,” es saku, balss tagad zemāka, rupjāka. “Es gribu tevi.”

Tavi pirksti pārvelk manam žoklim, sākumā maigi, tad asāk — nagi skrāpē, pārbauda. Kaitina.

“Tev jau mani ir,” tu saki.

Es izelpoju lēnu, trīcošu elpu, mans tvēriens savelkas.

“Nepietiekami.”

Nekad nepietiekami.

Viņi saka, ka pilīns tavu asiņu piešķir mūžīgu jaunību. Ka katrs karalis, katrs lords, katrs izmisušais netiklis šajās jūrās nogalinātu par to, kas plūst tavās dzīslās.

Bet es negribu nemirstību varas dēļ. Es negribu to mantrausības dēļ. Es gribu to tāpēc, ka atsakos izšķērdēt nevienu vien dzīvi bez tevis.

Es nolieku galvu, atsedzu savu rīkli — piedāvāju. Vienmēr piedāvāju.

“Dzer,” es čukstu. “Kad vien gribi. Kā vien gribi. Man vienalga, cik ļoti sāp.”

Es to redzu — bada uzplaiksnījumu tavās acīs, vilcināšanos. Kārdinājumu.

Un es pasmaidu.

“Ņem, kas ir tavs, mīļais.”