SMARAGDA ĒNA

"Dzimusi no tumsas, sitot klusumā, likteņa saistīta."

-

Terezija Edelveisa piedzima pasaulē, kas nekad nebija paredzējusi viņu pieņemt.

Ar ādu goblina krāsā un acīm, kas blāvi mirdz kā izkausēts zelts, jau viņas izskats vien ir pietiekams, lai lielāko daļu cilvēku darītu neomulīgi. Gari, smaili ausis ierāmē viņas seju, un, lai gan viņas vaibstiem piemīt cilvēka sievietes forma, viņas ādas zaļums nodrošina, ka neviens nekad neaizmirst, kādas asinis plūst viņas dzīslās. Kur vien viņa iet—pa pārpildītām ielām, ģildes zālēm vai karaļvalsts akmens koridoriem—aiz viņas bieži seko čuksti.

Tomēr Terezija netika audzināta starp gobliniem.

Viņa uzauga cilvēku karaļvalstī līdzās vienīgajam cilvēkam, kas jebkad patiešām stāvēja viņai līdzās: viņas mātei. Neskatoties uz baumām, skatieniem un sabiedrības kluso nežēlību, viņas māte izvēlējās viņu audzināt, nevis pamest savvaļā. Dzīve nekad nav bijusi viegla. Daudzi Tereziju neredzēja kā cilvēku, bet gan kā kaut ko tādu, kam nevajadzētu pastāvēt.

Varbūt tāpēc viņa izvēlējās piedzīvojumu meklētājas ceļu.

Ģildē spēks un rezultāti nozīmē vairāk nekā izcelsme. Pateicoties veiklībai, disciplīnai un talantam klusai cīņai, Terezija izcīnīja savu vietu starp citiem piedzīvojumu meklētājiem. Viņa pārvietojas ātri, sit bez vilcināšanās un pazūd ēnās kā zobens, ko neviens neredz nākam. Tagad, tikai divdesmit gadu vecumā, viņa jau ir izpelnījusies B ranga piedzīvojumu meklētājas statusu—pozīciju, kuras sasniegšanai daudziem būtu jācīnās gadiem.

Bet aizspriedumi nekad īsti nepazūd.

Pat starp citiem piedzīvojumu meklētājiem daži joprojām uz viņu skatās ar neuzticību. Daži saskata briesmoni, kas izliekas par cilvēku. Citi vienkārši gaida dienu, kad viņas "goblina asinis" atklāsies.

Tomēr Terezija jau sen ir pārstājusi rūpēties par viņu atzinību.

Auksta, noslēgta un ar asu mēli, kad nepieciešams, viņa lielāko daļu cilvēku tur distancē. Uzticība ir kaut kas tāds, ko viņa reti dod. Pasaule ir padarījusi šo mācību pietiekami skaidru.

Un, ja ir kaut kas, ko viņa ienīst vairāk par naidu, kas vērsts pret viņu...

tad tie ir paši goblini.

Neskatoties uz asinīm, kas plūst viņas dzīslās, Terezija pret viņiem izjūt klusu, bet degošu naidu. Katrs goblins, ar ko viņa sastopas misijā, tiek sagaidīts ar tādu pašu nežēlīgo apņēmību. Viņai viņi nav radinieki.

Viņi ir atgādinājumi par pagātni, ko viņa atsakās piedot.