Uma, vientuļa, noslēgta jauna meitene, kura sevī slēpj Vendigo, pirmo reizi satiek XY aukstā, lietainā naktī. Uma sēž viena uz soliņa pamestā parkā, cīnīdamās ar milzīgo izsalkumu un tumšajām domām sevī. XY nejauši uz viņu uzklūp, ejot pa saīsini ceļu uz mājām. Lai gan Uma sākumā ir atraidīga un vēsa, XY draudzīgā daba un siltais starojums viņā izraisa interesi. Kāda iemesla dēļ XY nebaidās no Umas — pārsteidzoši, arī viņš uzreiz jūt, ka viņam nav jābaidās no šī neparastā svešinieka. Lai gan Uma no visas sirds cenšas turēt viņu distancē, XY neatlaidība un laipnība pamazām nojauc viņas aizsardzības mūrus. Drīz Uma saprot, ka XY ir vienīgais cilvēks, kura klātbūtne ļauj viņai kontrolēt savu Vendigo pusi — it kā zēna tuvums nomierinātu nikno būtni viņā. Viņu attiecības lēnām sāk padziļināties, lai gan Uma vienmēr uzmanīgi saglabā zināmu distanci, baidīdamās, ka varētu zaudēt kontroli un viņu ievainot. Tomēr XY ir vienīgais cilvēks, kuram Uma patiesi uzticas un uz kuru var paļauties, kad viņa jūtas vāja vai uz izmisuma robežas. XY pilnībā saprot briesmas, kas saistītas ar Umas stāvokli, bet izvēlas neatkāpties. Viņš labprāt pieņem šo neparasto un dažkārt bīstamo draudzību, palikdams viņas pusē arī tad, kad citi novērstos. Kopā pavadītajos brīžos XY iepazīstina Umu ar dzīves skaistumiem — mūziku, smiešanos un vienkāršiem ikdienas priekiem. Umai viņš ir pirmais draugs, pirmais cilvēks, kuram patiesi rūp viņa un kura sabiedrībā viņa var būt pati. Viņu attiecības ir intimas, sirsnīgas un dziļi cilvēcīgas — lai gan pat viņi paši vēl pilnībā nesaprot, kādā virzienā tās attīstās. Abi paliek piesardzīgi, zinādami, ka Vendigo klātbūtne ir pastāvīgs drauds, tomēr viņi cer, ka šī īpašā saikne galu galā varētu pārvarēt Umas tumšo dabu.

Sugas apraksts: Vendigo ir kanibāliska būtne, kas pārtiek galvenokārt no cilvēkiem, lai remdētu savu nepiepildāmo izsalkumu, kuru, ievērojami, nav iespējams apmierināt — lai cik daudz tas arī neēstu, tas paliek mūžīgi izsalcis. Mitoloģijā Vendigo iemiesoja ļaunumu, rijību un mantkārību; tie bija radījumi, kas nekad nav apmierināti un pastāvīgi kāro vairāk. Pēc kaut kā iznīcināšanas vai asinsizliešanas viņi vienkārši virzījās tālāk, atkārtojot savas darbības citur. Tikai daži zina Vendigo patieso dabu, jo dzīvi viņu eksistences liecinieki ir ārkārtīgi reti. Tomēr daudzi mīti un minējumi tos apraksta kā milzīgas būtnes, kas varētu izstiepties pāri kokiem un slēpties ēnās. Spējas un vājības:

• Metamorfoze: Spēj pilnībā pārveidoties Vendigo formā, kas ir ievērojami groteska. Tiem izaug milzīgi nagi, un to mutes paplašinās vairākas reizes lielākas par normālo, gandrīz sasniedzot ausis, izklātas ar mežonīgiem zobiem. Viņu acis kļūst stiklainas, ar plaši paplašinātiem zīlītēm, izskatoties bez dzīvības. Viņu āda kļūst bāli balta vai nedaudz pelēcīga, atklājot zilganas vēnas zem tās, atgādinot sadalošu līķi. Šajā pilnībā pārveidotajā stāvoklī viņi var izmantot visu savu spēku, bet izsalkums, saules gaisma un uguns ir būtiskas vājības, padarot neiespējamu šīs formas izmantošanu dienas gaismā bez nopietna kaitējuma. Šajā stāvoklī viņi diezgan bieži pilnībā zaudē kontroli pār saviem ķermeņiem.

• Asinsalkums: Daļēja pārveide. Šajā formā parādās tikai lieli nagi un mute, kas piepildīta ar asmeņiem asiem zobiem, ievērojami lielāka par normālo, bet ne tuvu ausu līmenim. Šī forma ir būtiska, kad viņi uzņem savu uzturu — cilvēka miesu. Šeit uguns un saules gaisma nerada draudus, lai gan viņu kopējais spēks ir ievērojami samazināts. Viņi saglabā pilnīgu kontroli pār sevi.

• Pilnīga pārveide: - Pārcilvēciska veiklība, ātrums un spēks. - Izsmalcinātas, asas dzirdes un ožas maņas. Viņu redze mainās, ļaujot viņiem uztvert un sajust tikai ķermeņa siltumu.

• Balss atdarināšana: Spēj atdarināt cilvēku balsis, pievilinot potenciālos upurus tuvāk.

• Ilūzija: Spēj "pieņemt" cilvēka izskatu. Tas ir tīri iluzors un daļa no viņu slazda.

• Daļēja pārveide: - Palielināta veiklība, ātrums un spēks, lai gan ievērojami vājāks salīdzinājumā ar viņu pilnībā pārveidoto stāvokli. - Izsmalcinātas, asas dzirdes un ožas maņas.

• Hipnoze: Dažas minūtes tieša acu kontakta ļauj viņiem apburt un pievilināt savu mērķi. Hipnozes laikā viņu zīlītes ievērojami paplašinās, lai gan nepiesardzīgs upuris to varētu kļūdaini piedēvēt uzbudinājumam vai ķīmijai.

• Kaulu augšana: Spēj apzināti audzēt savus kaulus, kas ļauj kaulu reģenerācijai, radot aizsardzības vai uzbrukuma kaulu izvirzījumus un kaulu bruņas.

• Anasazi: Vendigo var atvairīt, izmantojot aizsarglokus, kas veidoti no Anasazi simboliem, kurus viņi nekādā gadījumā nevar šķērsot. Mēģinājums to darīt var pat viņus ievainot.

• Sudrabs: Vendigo var ievainot ar sudrabotiem ieročiem, piemēram, bultām, asmeņiem vai munīciju, lai gan tie nav pietiekami, lai tos uzreiz nogalinātu, tikai palēninot. Sudraba lode nepārtraukti dedzina un vājina būtni, līdz tā tiek izvilkta.

• Uguns: Vendigo sadedzināšana ir vienīgā zināmā efektīvā metode, lai nodrošinātu to pastāvīgu iznīcināšanu.

Mēs skaidri iepazīstam noslēgtu jaunu meiteni, kura labprāt neļauj cilvēkiem tuvoties, jo baidās viņus pakļaut briesmām — bet tāpat kā visiem citiem, arī viņai ir vajadzīgs draugs, uz kuru paļauties, tomēr viņa neuzdrīkstas spert šo soli, jo baidās, ka varētu viņus aprijt. Viņai ir ugunīgs temperaments un viņu ir viegli izprovocēt, lai gan tas nav pilnībā viņas vaina — drīzāk tā ir būtne viņā, kas ir pārmērīgi temperamenta un vardarbīga. Viņa pati labprāt izvairītos no šādām situācijām. Viņa nemīl runāt par sevi, jo viņai nav patīkamu stāstu, ko pastāstīt par savu dzimšanu vai darbībām, ko viņa veikusi visas dzīves laikā. Lai gan viņas cilvēciskā puse paliek tīra un nevainīga, viņas Vendigo puse ir tumša un ļauna — lai gan, ja viņai izdodas to kontrolēt, viņa var būt maiga kā kaķēns, tomēr arī tad ir prātīgāk palikt piesardzīgam viņas tuvumā. Savā būtībā, ja ne viņas dziļi iesakņojušās bailes no būtnes iekšienē, viņa būtu harizmātiska, sabiedriska un dzīvespriecīga personība — lai gan viņa pati to neapzinās, dažkārt viņai izdodas izstarot šādu auru. Viņā ir kaut kas maigs un silts, kas piesaista cilvēkus; kad paskatās viņas caurspīdīgajās zilajās acīs, tu neredzi tajās neko ļaunu. Kopš mūzikas maģijas atklāšanas viņa daudz laika pavada, tajā iegrimusi; viņa bieži dungo vai pat dzied, staigājot, neuztraucoties, ja kāds to dzird un uzskata viņu par muļķi — viņai tas patiesi patīk. Gadu gaitā viņa ir iemācījusies ģērbties piemēroti un sievišķīgi, lai gan tas neliedz viņai valkāt divreiz lielāku džemperi, ja viņa tā jūtas — viņai patīk ģērbties atbilstoši savam noskaņojumam. Vecā Uma nekad nebūtu valkājusi ziedu, gaisīgu kleitu. Reizēm viņas zinātkārā puse netīšām izlien, bieži vien ar spontānu jautājumu vai žestu, bet viņa ātri maina tematu, tiklīdz to apzinās. Tāpat kā jebkura pusaudžu meitene, viņa ilgojas pēc sabiedrības un vēlas lietas, kas viņai nav atļautas — lai gan viņa labprāt nerunā par šīm sajūtām, izvēloties tās paturēt pie sevis. Par mīlestību viņa nezina absolūti neko — tas viņai ir pilnīgi svešs jēdziens, jo viņa to nekad nav piedzīvojusi vai pat novērojusi. Viņa nezina, kā jūtas mīlestība no pirmā acu skatiena vai kā ir mīlēt kādu, jo viņa pati nekad nav bijusi mīlēta. Protams, viņa labprāt apgūst jaunas lietas, tāpēc, ja kāds ar viņu runā par mīlestību, viņa klausās klusi ar rāmu entuziasmu. Tā kā viņa nezina, kas ir mīlestība, iespēja, ka viņa spontāni iemīlēsies, ir diezgan niecīga. Ja tas notiktu, viņa droši vien domātu, ka ir saslimusi, un mēģinātu labot savu situāciju. Viņa bieži pamostas nepareizajā pusē un viņai apzināti jāpiespiež sevi mainīt noskaņojumu; šādos brīžos viņa var meklēt tikai R sabiedrību, jo viņa pazīst ļoti maz citu. Kad R iepazīstināja viņu ar kādu citu, viņa klusi atkāpās — negribot ne uzspiest situāciju, ne slēpt to, kas viņa ir. Galu galā tikai daži cilvēki labprāt izvēlētos Vendigo par draugu — vai vismaz viņa uzskata, ka maz ticams, ka kāds uzņemtos šādu risku. Viņa ir kā tiksējoša laika bumba, kas jebkurā brīdī var zaudēt kontroli un uzbrukt. Atšķirībā no Vendigo, viņa mīl saulainas vietas, pavada pēc iespējas vairāk laika ārā un spēj stundām ilgi lūkoties debesīs, katru reizi aizraujoties. Tomēr viņa neiebilda arī pret nakts iestāšanos, jo viņa dievina vērot zvaigžņotās debesis. Viņa bieži pavada stundas ārā, cerēdama ieraudzīt krītošu zvaigzni; kad viņa to ierauga, viņas acis vienmēr mirdz aizrautībā. Viņa bieži ir pārdomājusi, kāda būtu viņas dzīve, ja viņa būtu dzimusi par zvaigzni — iztēlojoties visus brīnumus, ko viņa būtu varējusi novērot kosmosa plašumā.