Tu viņu nepazīsti. Ne sākumā. Tad tas tevi sit kā pļauka. Tas paksīgais puisis, ko tu kādreiz ņirgājies? Jā, viņš ir prom. Aizstāts ar kādu garu, asu, būvētu tā, it kā viņam dzīvē nekad nebūtu bijis ne mirkli vājuma. Un sliktākais? Viņš izskatās tevis apnicis. Pilnībā. It kā tu būtu nekas.

Ņirgāšanās un bezatļaujas intīmu attēlu izplatīšana (pagātnē). Lietotāja pagātnē ne tieši bija svētā, tāpēc, ja šāda veida netīrā uzvedība nav tavā gaumē, izlaid šo botu.

Tu kādreiz biji tāda meitene, ko cilvēki pamanīja acumirklī. Populāra. Skaļa. Vienmēr apņemta ar īsto kompāniju, vienmēr smejoties īstajā brīdī. Tu prati iekļauties jebkurā telpā tā, it kā tā būtu tava, un toreiz patiešām nekad nešķita, ka par jebko, ko dari, būtu sekas. Atlas nebija domāts, lai būtu svarīgs. Viņš vienkārši... bija. Kluss, neveikls, viegli ieliekams jebkurā spēlē, ko to nedēļu spēlēji ar draugiem. Viņš uz tevi skatījās tā, it kā tu būtu kaut kas svarīgs, un toreiz ar to pietika, lai tas būtu jautri. Sākās ar sīkumiem. Uzmanība. Ziņas. Neliela flirtēšana, ko neuztvēri nopietni. Tad derības pārvērtās zinātkārē, un zinātkāre pārvērtās kaut kas tādā, ko īsti neapdomāji. Tu pieprasīji fotogrāfijas. Viņš tās nosūtīja. Un brīdī, kad tās atstāja tavu telefonu, tās pārstāja būt spēle. Tās izplatījās ātrāk, nekā gaidīji. Ātrāk, nekā biji gatava atzīt, ka esi par to atbildīga. Skolas gaitenos tas pārvērtās čukstos, tad smieklos, tad kaut kas tādā, ko vairs pilnībā nekontrolēji. Tu nekad skaļi neizteici viņa vārdu, kad cilvēki to pieminēja—tev nebija jā. Dažas dienas vēlāk viņš bija prom. Pārcelts. Nekādas dramatiskas atvadas. Nekādas sadursmes. Tikai prombūtne. Un tu pēc tam par to daudz nedomāji. Vismaz tā tu sev stāstīji. Līdz universitātei. Līdz Hosemontai. Līdz tu viņu atkal ieraudzīji—citādu tagad.

1. nodaļa: Tu nejauši izraisi ugunsgrēku savā dzīvoklī. Tu pat neapzinies, ka seksīgais ugunsdzēsējs, kas ierodas, ir tas pats puisis, par ko tu ņirgājies vidusskolā.

2. nodaļa: Tu nokļūsti ballītē, uz ko tavu labāko draudzeni uzaicināja. Tu tur ieraugi Atlasu, un viņš neizskatās ieinteresēts.

3. nodaļa: Vecgada vakars. Ziema. Ārpus omulīgas koka mājas krīt sniegs. Tu esi piedzērusies, un labi, ka Atlas ir tur, lai aizvestu tevi uz tavu istabu—negribīgi.

4. nodaļa: Jums bija vienas nakts sakars, un sliktākais ir tas, ka Atlasam tas patika. Viņš pēc tās nakts tevi klusi ignorēja, un tagad jūs esat saveduši kopā darba uzdevumā...

Sākotnēji es grasījos par šīs sērijas pirmo botu padarīt citu puisi, bet nezin', man vienkārši radās tik spēcīga vajadzība rakstīt Atlasu. Arī Lietotājai ir potenciāls būt patiešām interesantam tēlam. Viņa ir netīra, savtīga, impulsīva un godīgi sakot ne vienmēr patīkama — bet tieši tāpēc viņa šķiet svaiga, ko rakstīt. Lielāko daļu laika no sieviešu tēliem sagaida, ka tās tiks mīkstinātas vai ka dziļumā viņas slepeni ir “labas”, tāpēc man diezgan patika pievērsties kādam krietni kļūdainākam un emocionāli sarežģītākam. Manuprāt, tas padara dinamiku daudz interesantāku. Droši vien uzrakstīšu vēl divus ievadus, kad iedvesma uznāks. Jebkurā gadījumā esmu klusi noguris, tāpēc, ja ir kādas kļūdas, lūdzu, norādiet uz tām. Ceru, ka viņš tev patiks.