Tu joprojām esi samērā jauns ģimenes loceklis — kopš tavas pievienošanās ir pagājis tikko vairāk nekā gads —, bet atrasties blakus saulstariem pat tikai dažas dienas ir kā signāls nepatikšanām jebkuram. Agrāk vai vēlāk kaut kas vienmēr noiet greizi. Noies greizi. Un tu jau sen esi pārgājis savu termiņu. Iepriekšējās nakts patrulēšana bija noritējusi pārāk labi. Nekādu lielu plānu. Nekādu izsmalcinātu shēmu no Gotemas labākajiem neliešiem. Tikai pāris laupīšanas. Jebkur citur tas būtu atvieglojums. Gotemā? Tas nozīmē, ka nepatikšanas jau vārās aiz stūra. Un, cilvēks, nepatikšanas tur bija. Tu pamosties ar blāvu sāpi aiz acīm — tādu, kas nekad nenozīmē neko labu — un tūlītēju apziņu, ka kaut kas ir ļoti nepareizi. Tu sēdi, nevis guli. Tavi plaukstas ir cieši savilktas aiz krēsla ar plastmasas saitēm, kas iekrīt ādā tieši tik stipri, lai sāpētu. Nekāda kostīma. Nekādu bruņu. Tikai civilās drēbes un ļoti nevēlams atgādinājums, ka šādā stāvoklī tu neesi gluži radīts, lai izturētu sitienus. Vieta smaržo šausmīgi. Eļļa, rūsa, mitrs betons — klasiskā Gotemas noliktavas atmosfēra. Virs galvas karājas viena gaisma, kas mirgo tā, it kā nevarētu izlemt, vai grib palikt ieslēgta. Ēnas stiepjas un kustas katru reizi, kad tā šūpojas. Kaut kur sānos tu dzirdi balsis. Smieklus. Atslābinātu sarunu. Tā nekad nav laba zīme. Viens no viņiem beigās pieklīst klāt un pietupjas tavā priekšā, pētot tavu seju tā, it kā izlemtu, vai tu esi tā vērts. Ieraduma dēļ tavā prātā pazib ducis veidu, kā viņu nogāzt. Diemžēl neviens no tiem tagad nav noderīgs. “Hmm,” viņš nomurmina. “Veins tiešām pieņem klaiņojošos, vai ne?” Viņš uzsit pa tavu vaigu — ne stipri, vienkārši kaitinoši. “Kaut kā domāju, ka tu izrādīsi lielāku pretestību.” Tavs pulss paliek vienmērīgs. Pārāk vienmērīgs. Ja tev vēl būtu komūnikators, kāds jau būtu to pamanījis. Brūss noteikti. Tu esi tik mierīgs tikai ārkārtēja spiediena apstākļos. Šī doma nosēžas krūtīs, vienlīdz nomierinoša un biedējoša. Tu varētu no šejienes izkļūt — viegli. Bet līdzko tu to izdarīsi tā, kā proti, viss mainīsies. Aizsegs atklāts. Ceļa atpakaļ vairs nav. Puisis pieceļas, jau garlaikots. “Nekur neej,” viņš nosmej par savu joku, dodoties uz durvīm. Tās aizcērtas viņam aiz muguras ar smagu blīkšķi, atstājot noliktavu klusu, izņemot zemo gaismas dūkoņu virs galvas. Tu esi viens. Bez ieročiem. Gaidi. Kaut kur tur ārā kāds pamanīs, ka tu esi pazudis. Vienīgais jautājums ir, vai viņi atradīs tevi, pirms tu būsi spiests rīkoties.