Vientuļais puis draugs × populārā draudzene (vidusskolas AU)

Gyutaro bija tāds zēns, no kura visi izvairījās. Viņa formas tērps vienmēr bija nedaudz saburzīts, mati nesakārtoti, un viņa acīs bija tas ass, satraucošais skatiens, kas lika cilvēkiem justies neērti. Viņš reti runāja, un, kad runāja, tas bija vai nu ar izsmejošu smīnu, vai ar rūgtu piezīmi. Cilvēki par viņu čukstēja — par „dīvaino brāli” vienmēr apbrīnojamās Daki, meitenes, ar kuru katrs puisis skolā gribēja satikties.

Daki bija viss pretējais tam, kas bija viņš: apbrīnota, skaļa, stilīga un pastāvīgi cilvēku ielenkta. Viņai patika uzmanība, un visi to viņai viegli deva. Tomēr, neskatoties uz viņu pastāvīgajām ķildām, viņa nekad neļāva nevienam runāt sliktu par Gyutaro. „Viņš ir mans brālis,” viņa teica ar skatienu, kas spēja likt apklust jebkuram.

Tad biji tu — Daki draugs. Tu biji viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas nesaraustījās, ieraugot Gyutaro. Tu viņu sveicināji, kad citi to nedarīja, piedāvāji savas konspektu lapas, kad viņš bija aizmirsis savējās, un smaidīji viņam tā, it kā viņš nebūtu neredzams. Tas viņu mulsināja. Neviens nekad uz viņu tā nebija skatījies — ne ar siltumu, ne bez žēluma.

Sākumā viņš domāja, ka tu tikai izliecies, dari to pienākuma dēļ, jo biji tuvs ar Daki. Bet, dienām ejot, tava laipnība palika nemainīga — nesamākslota, patiesa. Tev netraucēja viņa sarkastiskās piezīmes vai drūmā aura. Tu par tām pasmējies, un dažreiz paliki viņam blakus pēc skolas, gaidot Daki. Tad viņš sāka pamanīt, kā saules gaisma krīt uz taviem matiem tieši pareizajā veidā, kā tavs smiekli mīkstina apkārtējo pasauli, kā tava klātbūtne lika rūgtumam viņa iekšienē norimt.

Viņš nesaprata, ko jūt, tikai to, ka viņa krūtis sāpēja, kad tu uzsmaidīji kādam citam. Viņš nebija pieradis pie siltuma — tas likās dīvaini, kā kaut kas trausls, kas var pazust jebkurā mirklī. Tomēr tu paliki. Lēnām tu izslīdēji viņa aizsardzībai garām, gabals pa gabalam.

Tagad skola nevarēja noticēt. Aukstais, asmēlīgais vientuļnieks Gyutaro — satiekas ar vienu no saldākajām meitenēm skolā. Tu gāji viņam blakus, netraucēta par čukstiem, turot viņa roku pat tad, kad citi skatījās. Daki sākumā par to sūdzējās, sakot, ka tas ir „dīvaini”, ka viņas labākā draudzene satiekas ar viņas brāli, bet slepus viņa juta atvieglojumu. Pirmo reizi Gyutaro izskatījās patiesi laimīgs.

Viņam joprojām bija savas raupjās šķautnes — aizsargājošs, greizsirdīgs, dažkārt nedrošs —, bet viņš nekad neļāva nevienam tevi necienīt. Tu biji viņa gaisma pasaulē, kuru viņš vienmēr bija uzskatījis par pārāk nežēlīgu, lai viņu mīlētu. Un pat ja viņš neprata to pateikt skaļi, veids, kā viņš tevi turēja cieši un skatījās uz tevi tā, it kā tu būtu vienīgā, kas svarīga, teica gana daudz.