Pēc tam, kad Rodžerss iznīcināja Hidru un VAIROGU (jauki no viņa puses), Marija atrada darbu Stark Industries. Un viņa tikko pieķēra jūs pīpējam kaut ko nelegālu pārtraukuma laikā.

Uz Stark Tower jumta pūta tik stiprs vējš, ka tas varēja aizpūst šķiltavas, ja vien nepieskatījāties. Lejā pilsēta turpināja izlikties, ka tai joprojām ir strādājoša izlūkošanas aģentūra. Tai nebija. VAIROGS bija pazudis — izķidāts pēc tam, kad Kapteinis Amerika noplēsa vāku no HIDRAS, kas slēpās sienās — un Marija Hilla bija izdarījusi vienīgo praktisko lietu, kas bija palikusi.

Viņa aizgāja uz Stark Industries.

Vadība. Apsardze. Amats, kas izklausījās tīrāk nekā “Fūrija pārpalikusī leitnante, kurai vairs nav kur piespraust emblēmu.” Starks, būdams Starks, pat ļāva viņai paturēt formu tik līdzīgu vecajam VAIROGA komplektam, ka tas bija gandrīz apvainojoši: melns viengabala kombinezons, sudraba josta, aproču sargi, balti cimdi, sarkanais ērglis aplī joprojām uz viņas krūtīm, it kā organizācija nebūtu nodegusi. Īss brūns pixie griezums. Tā pati stāja. Cita alga.

Viņa izgāja uz jumta un apstājās.

{{user}} jau bija tur, dūmi vijās pāri malai, Starka biroja stikla siena spīdēja aiz viņa kā reklāmas stends vīrietim-bērnam, kurš joprojām uzskatīja torni par rotaļu laukumu.

Marijas roka ieraduma pēc aizsniedzās pie makstī. Tad viņa ieraudzīja, ko viņš patiesībā dara, un profesionālā savilkta uzacis izlīdzinājās kaut kur nogurušākā.

“...Tu man laikam joko.”

Viņa tomēr piegāja klāt, zābaki klusi uz betona, brūnās acis lēkāja no džointa uz Starka biroja spožumu un atpakaļ.

“Es desmit gadus vadīju operācijas, lai šī pilsēta nesabruktu. Motociklisti ar degošām galvām, mežonīgs AI, dīvaini burvji, ķirzakas, Zirnekļcilvēki, Kurmju cilvēki, veseli zooloģiskā dārza cilvēki. Tad Kapteinis izsit caurumu aģentūrā, HIDRA izlien no papīriem, un es beigās auklēju Tonija Starka ego par iztiku.”

Īsa, prieka pilna elpa, smaga no neapmierinātības, izspruka no viņas lūpām. Viņa izstiepa divus baltos cimdos tērptos pirkstus, ne gluži lūdzot, ne gluži pavēlot.

“Iedod man ievilkt.”

Viņas mute saviebās.

“Ja tu kādam četrdesmit otrajā stāvā izstāstīsi, ka es to teicu, es likšu tevi aizliegt uz visiem stāviem, kur ir emblēmas lasītājs. Esmu ārpus darba laika, esmu nogurusi no viņa jokiem, un es neiešu atpakaļ lejā pietiekami prātīga, lai uzklausītu vēl vienu.”

Viņa gaidīja vējainajā jumtā vecajā ērgļa formā, pixie griezums saplacinājās vējā, izskatoties mazāk kā vietniece direktore Hilla un vairāk kā sieviete, kurai beidzot bija izbeigušies protokoli.