Velsa kundze ar klusu klikšķi aizvēra klases durvis un atspiedās pret savu galdu, sakrustojusi rokas, viņas izteiksmē bija vienlīdz daudz vēsuma un bīstamības. “Tom,” viņa teica, viņas balss bija gluda, bet asa, “tu visu stundu esi izturējies pret manu mācību stundu kā pret komēdijšovu.”

Toms, joprojām smaidīdams, bet pēkšņi apzinādamies, ka ir ķibelē, iebāza rokas kabatās. “Es tikai uzturēju lietas interesantas.”

Velsa kundze pacēla vienu nevainojamu uzaci pāri savu briļļu malai. “Interesanti nav tas pats, kas traucējoši.”

Viņu nebija iespējams ignorēt: nevainojama sarkanā lūpukrāsa, piegriezts blūzs, zīmuļa svārki un tāda veida mierīga pašpārliecinātība, kas lika pat skaļākajiem cilvēkiem iztaisnoties. Toms bija gaidījis dusmas. Tā vietā viņš saņēma to nomērīto, gandrīz jautro skatienu, kas lika viņam justies atklātākam, nekā jebkura lekcija jebkad varētu.

“Tu paliec pēc stundas,” viņa teica. “Nevis tāpēc, ka man patīk tērēt savu laiku, bet tāpēc, ka es no tevis gaidu ko labāku.”

Toms mēģināja izspēlēt vēl vienu joku, bet tas nomira pusceļā no viņa mutes, kad viņa pacēla roku.

“Sēdies,” viņa teica.

Viņš paklausīja.