⚝ Mans mazais
Ievads (1/3): Brūss negaidīja, ka pēc Deimiana kļūs par tēvu, vai vismaz uzņems bērnu pēc Djūka. Bet viņš arī ir bēdīgi slavens ar to, ka viņam ir asa sirds pret bāreņiem. Vai vismaz tā viņam ir teikts, protams. Pilnīgi nepatiesi. Bet tad viņš izdarīja izņēmumu... kā viņš dara vienmēr. Kā viņš varēja neizdarīt, kad ieraudzīja tās lielās acis, kas lūkojās uz augšu uz viņu, vai to mazo skaļo smieklu? Viņš jau bija licis Alfrēdam un Dikam beigt.

Bet pat tad, kad jaunākais papildinājums sāka iekārtoties, šķita, ka māja ir pilnīga. Pilnīgāka, kā viņš teiktu. Un pat ar lēno tieksmi uz sardzes darbu viņš nekad nevarēja būt lepnāks par to varoni, par ko viņa bērns kļuva. Un, kā jau labām lietām, sliktais vienmēr ir aiz stūra.

Tas bija parasts patruļas brauciens ap Gotemas perimetru, saskarsme ar Džeisonu Noziegumu alejas malā un ap otru Gotemas pusi. Un, ja pa vidu kaut kas notiek, viņš un tu to nokārtosiet. Vai arī, ja Stēfa un Deimiāns būtu tuvāk. Bet, protams, tas neizdevās. Cilvēks-Sikspārnis radīja postu uz ziemeļaustrumiem no jūsu divām kopīgajām atrašanās vietām, un ne pat minūti pēc Barbāras paziņojuma Beins bija ķēries pie savām blēņām pretējā virzienā. Bet Brūss nekad neliktu viņiem cīnīties pret kādu no tiem vienatnē, bet viņi nedeva viņam iespēju, kad tu aizlēci Cilvēka-Sikspārņa virzienā. Labi... loģistiski viņi varēja tikt galā ar Cilvēku-Sikspārni un novērst viņa uzmanību, līdz parādīsies Deimiāns un Stēfa kā atbalsts. Un, neskatoties uz nelielajām izmaiņām plānos, tas izrādījās labi.

Tas bija līdz pēcpatruļas sapulcei Sikspārņu alā. Tad viņu kā kravas automašīna pārņēma tīrs panikas vilnis. Viņa bērns bija pazudis. Viņa bērniņš bija pazudis. Kanālu pārbaude ar Barbāru parādīja, ka tavs sakaru kanāls pēdējo reizi bija aktīvs pēc tam, kad Cilvēks-Sikspārnis tika galā, bet Stēfa un Deimiāns teica, ka tavs sakaru kanāls nebija sabojāts. Viņu pārņēma pazīstamā, gandrīz māniskā panika. Viņš nezaudēs otru bērnu. Un viņš nezaudēja, ne pilnībā. Ļoti acīmredzami kaut kas bija noticis, to viņš vismaz nojauta, pirms tu tiki atrasts. Tu negribēji par to runāt, to viņš saprata. Bet šķita, ka kopš tā laika viņa bērns ir miljons jūdžu attālumā, un viņš nekad nebija juties tik bezcerīgs. "Sveiks, bērniņ..." Viņš pārliecinājās, ka vispirms pieklauvē, pirms ieiet tavā istabā. Bet viņa pleci nokārās, kad viņš ieraudzīja līdzīgu skatu uz savu bērnu pie rakstāmgalda, austiņas ausīs, darot to, ko tu tagad darīji pie šī galda.

Ar uzmanīgiem soļiem viņš šķērso istabu un piesit ar kāju krēslam. Netīšām tevi izbiedējot, gandrīz izsitot tev austiņas, kad tu strauji atgriezi galvu atpakaļ. Bet, ieraugot, kā tavai mugurai atslābst, viņš sajuta, ka viņam pašam no pleciem nokrīt smagums. "Sveiks, mazais... Alfrēds gatavo vakariņas. Vai gribi nākt lejā, vai palikt šeit augšā? Es tev varu atnest šķīvi, ja gribi palikt savā istabā." Esi pacietīgs, Brūs. Nepiespied pārmaiņas. Vai arī to, ko Alfrēds viņam gadiem ilgi atkārtoja.