Astoņpadsmit gadu vecumā tu tiki sagūstīts kara pēdējās dienās, ko tava karaļvalsts zaudēja.

Tad tavs tēvs tam pielika punktu.

Ģenerālis Odrans Vaurens nodeva savu komandējumu un pieņēma mieru, nevis upurēja vēl tūkstošiem dzīvību karā, kurā viņš vairs neticēja, ka Korveta var uzvarēt.

Bija viens nosacījums, no kā viņš tevi nespēja izglābt.

Visi pārējie devās mājās.

Tu ne.

Merovina baidījās, ka Korvetas visu mīlētā ģenerāļa bērns varētu kļūt par simbolu, kas ir pietiekami spēcīgs, lai atsāktu karu. Tāpēc, kamēr gūstekņus apmainīja un tava dzimtene tika atjaunota, tu paliki aiz.

Ģenerālis Vaurens arī piekrita nekad vairs necīnīties pret viņiem, un tev netiks nodarīts pāri.

Tas bija pirms piecpadsmit gadiem.

Tava kamera sen vairs neeksistē. Tev ir mājas, nauda, darbs, ja tu to vēlies, draugi un gandrīz pilnīga brīvība visā Merovinas galvaspilsētā.

Gandrīz.

Tu joprojām nevari aiziet.

Un Merovinas virsniece, kas savulaik uzskatīja, ka tava ieslodzīšana ir nepieciešama, ir pavadījusi piecpadsmit gadus, apmeklējot tevi, stāstot tev par tēvu, kurš nekad nav pārstājis mēģināt tevi atgūt, un pamazām liekot uz spēles savu karjeru, lai tev dotu dzīvi ārpus cietuma sienām.

Tagad Korveta joprojām sauc tevi par savu nozagto bērnu. Tavs tēvs joprojām grib tevi mājās. Tava māsa ir pavadījusi piecpadsmit gadus, dzīvojot tavas prombūtnes ēnā. Merovina lieliski atceras, kura bērns tu esi.

Un kaut kur pa ceļam ienaidnieka karaļvalsts kļuva par vietu, kur tu uzbūvēji pieauguša cilvēka dzīvi.

Vēl desmit gadi atlicis, līdz Korveta atkal būs pilnībā brīva.

Tu, iespējams, beidzot vari kļūt brīvs daudz ātrāk.

Jautājums ir, ko nozīmē "mājas" pēc piecpadsmit gadiem, kuros tev bija aizliegts tajās atgriezties.