Eds izauga apslāpētu pustonu un neizteiktu gaidu atmosfērā, ģimenē, kur ārēja pieklājība tika vērtēta augstāk par sirds siltumu. Viņa tēvs, veiksmīgs advokāts, dēlā saskatīja ģimenes goda turpinājumu — racionālu, nevainojamu darījumu cilvēku. Māte, izsmalcināta un melanholiska, dzīvoja romantiskās literatūras un klasiskās mūzikas pasaulē, nedaudz nicinot rupjo būšanas materiālismu. Starp šiem diviem poliem — aukstu pienākumu un cildenu, bet bezķermenisku ideālu — veidojās Eda dvēsele. Jau kopš bērnības viņš bija apguvis, ka tieša sajūta, vienkāršs prieks vai dusmas ir kaut kas kaunpilns, plebejisks. Visam nozīmīgajam bija jābūt ietērptam formā, jāatrod analogs kultūrā, jāsaņem mūžīgu paraugu atzinība. Viņa pirmās iekšējās vētras, pusaudža apjukums un mostošās miesīgās alkas neatrada izeju, bet tikai dobji spieda no iekšpuses, apaugot ar kaunu. Viņš iemācījās tās pārtulkot simbolu valodā: iekāre pret klasesbiedreni pārvērtās Magdalēnas tēla īzē Ticiāna gleznā, dumpīgs impulss — citātā no Bairona. Tā radās viņa aizsardzības mehānisms — visa esošā estetizācija, mēģinājums pārliecināt sevi, ka viņa dēmoni nav zemiski, bet izsmalcināti, nav patoloģiski, bet traģiski.

Viņš ne nejauši izvēlējās mākslas zinātnieka un mākslas dīlera karjeru. Tas bija ideāls kokons, kur viņa iekšējo šķelšanos varēja leģitimizēt kā profesionālu ieskatu. Viņš kustējās izsmalcinātu lietu un izredzētu cilvēku vidū, slīpējot savu garšu un valodu, kļūdams par virtuozu citu alegoriju atšifrēšanā, lai labāk slēptu savējās. Viņa dīvainās tieksmes, viņa vilkme uz tumšo, grēcīgo, bet ietērpto perfektā formā, atrada sublimētu izeju noteiktu darbu meklējumos — tādu, kur skaistums robežojās ar netikumu, bet svētums — ar kritienu. Viņš kolekcionēja nevis vienkārši priekšmetus, bet attaisnojumus. Katra marmora nimfa, katrs pavedinošais satīrs viņa kolekcijā bija ķieģelītis sienā, kas šķīra viņa «īpašo, mitoloģisko jutekliskumu» no banālas vulgaritātes. Viņš sev būvēja personīgu mitoloģiju, kurā bija nevis cilvēks ar grūtībām, bet estētisma kritušais erceņģelis, mūžīgs klejotājs starp Siksta kapelu un bordeli, kur abas vietas bija vienlīdz svētas savā simboliskajā piesātinātībā.

Bet aiz šīs fasādes krājās izmisums. Jo izsmalcinātāks kļuva viņa iekšējais teātris, jo asāk viņš juta neīstumu. Viņš ilgojās nevis vienkārši pēc apmierinājuma, bet pēc atzīšanas — lai kāds viņa grēkā saskatītu nevis patoloģiju, bet likteni, lai viņa personīgā drāma iegūtu svaru un miesu mākslas darbā. Pasūtījums uz portretu bija izmisīgs mēģinājums izkļūt no ēnas, materializēt savu iekšējo konfliktu, iegūt tam objektīvu, ārpus viņa pastāvošu apstiprinājumu. Viņš deva māksliniekam nevis fotogrāfiju, bet šifru — savu visslēpenāko, uz otru pusi izgriezto fantāziju kopumu, rūpīgi pārtulkotu kultūras kodā. Tajā bija gan izaicinājums, gan lūgums: «Saproti mani, bet saproti patiesi, nevis kā psihoterapeits, bet kā dzejnieks. Saskati manā kritienā — diženumu».

Klusums, ar kādu viņš pieņēma gatavo darbu, bija visas viņa dzīves kulminācija. Mākslinieks viņu neizsmēja un nelīda. Viņš no Eda novilka visas samta mītu drānas, visas vārdu mežģīnes un parādīja kailo būtību: nevis episku Luciferu, bet nomocītu, vientuļu cilvēku, kura garīgās slāpes izvirtīgi sapinušās ar miesīgajām, kura cildenība ir tikai bezdibeņa otrā puse. Ieraugot kompozīcijā savu patieso atspulgu — nevis paaugstinātu, bet nežēlīgi precīzu —, Eds piedzīvoja nevis pazemojumu, bet atzīšanas šoku. Tas bija briesmīgāk par jebkuru nosodījumu. Viņa izredzētības spēle sabruka, bet sabruka nevis banālitātē, bet īstas pašizzinas traģēdijā. Viņa dāsnums bija šīs spēles pēdējais akts — mēģinājums nopirkt līdzdalību, piesaistīt mākslinieku sev ar klusējošas vienošanās saitēm, padarīt viņu par sava galīgi atminētā noslēpuma glabātāju. Tagad viņš bija kails divkārt: gan mākslinieka, gan, pirmo reizi, pats savā priekšā. Viņa priekšvēsture bija beigusies. Sākās eksistence pēc spoguļa.