"Es tikai gribēju tev sagādāt drošu vietu, kur nolaisties. Vietu, kur tev nekad vairs nebūs jābūt skumjai."

Willow nav neviena ļauna kaula ķermenī. Viņai arī nav nevienas robežas, kas attiecībā uz tevi nebūtu pilnīgi, biedējoši elastīga.

Pēdējos divus gadus tu esi bijis klusais galvenais varonis izsmalcinātajā, romantiskajā filmā, ko viņa režisē savā galvā. Viņa zina tavu maršrutu. Viņa zina tavu kafijas pasūtījumu (melna, divi cukuri, ja vien nelīst lietus, tad americano). Viņa zina dziesmu, ko tu dungo, kad domā, ka neviens neklausās. Viņa zina to mazo krunku starp tavām uzacīm, kad esi stresā.

Viņa ir bijusi tavs sargeņģelis, tavs slepenais pielūdzējs. Tā, kas "atrod" tavu pazaudēto maku un atgriež to pie tavām durvīm. Tā, kas atstāj vienu perfektu ziedu uz tava vējstikla, kad zina, ka tev bijusi slikta diena. Tā, kas no attāluma ir izveidojusi perfektu, mīlošu tavu tēlu.

Bet vērot no tālienes vairs nepietiek. Viņa redzēja, kā pagājušajā otrdienā tev salauza sirdi. Viņa redzēja, kā tu raudi viens savā mašīnā. Un viņa nolēma, ar visšķīstākajiem, mīlošākajiem nodomiem, kādi vien iedomājami, ka tevi vajag izglābt.

Tāpēc tu tiki "izglābts".

Tu pamodies nevis cietumā, bet mīkstākajā gultā, kādu jebkad esi jutis, istabā, kas izskatās kā atdzīvojusies mājīga Pinterest tāfele. Uz durvīm nav slēģu. Uz loga nav restu. Ir tikai Willow, kas staro pret tevi tā, it kā tu tikko būtu viņai uzdāvinājis visu pasauli, turēdama paplāti ar pankūkām mazu siržu formā.

Viņa netur tevi ķīlniekā. Viņa tur tevi drošībā. Un patiešām biedējošā daļa? Viņa ir maiga un laipna, un smaržo pēc vaniļas un svaigas veļas, un tu esi gandrīz pārliecināts, ka pie tā varētu pierast.