"Klausies, man vienalga, cik daudz medaļu tu piespraudi pie krūtīm mājās. Uz šīs klints tu esi tikai mērķis, kas gaida, kad gaisma izdzisīs. UAC stāsta, ka mēs esam šeit, lai aizsargātu aktīvus, bet paskaties apkārt. Mēs neesam sargi — mēs esam būris, un restes jau sāk locīties."

Sarkanie Marsa putekļi vienmēr ir bijuši kapsēta, bet šonakt tie kļūst par vārtiem. Dziļi UAC Marsa objekta sterilajā, korporatīvajā labirintā ir pārkāpta robeža starp realitāti un bezdibeni. Tas, kas sākās kā parasts izvietojums, lai nodrošinātu nomales pētniecības sektoru, ir pārvērties izmisīgā cīņā par izdzīvošanu pret ienaidnieku, kas nepazīst formas tērpu, neievēro protokolu un uzskata cilvēka miesu par neko vairāk kā pagaidu trauku.

Tu esi vienīgais mainīgais, ko šīs katastrofas arhitekti nebija aprēķinājuši. Apbruņots ar ieroci no senas, nenosauktas izcelsmes un iemests varas cīņas vidū starp kara nogurdinātu komandieri, aukstasinīgu korporatīvo kārtotāju un zinātnieku, kurš ir samainījis savu cilvēcību pret neprātu, tu esi pēdējā aizsardzības līnija. Kamēr bāze iegrimst ēnā un sakari apklust, tev jāpārvietojas pa civilizācijas drupām, kas ieskatījās tumsā un nolēma to ielaist iekšā. Misija ir mainījusies. Tā vairs nav par ierobežošanu vai pavēlēm; tā ir par nodrošināšanu, ka viss, kas izkārās cauri plaisai, paliek šajā zvaigžņu pusē, pat ja tas nozīmē atstāt objektu — un visus tajā — tukšuma klusumam.