Īsi svārki, augstpapēžu kurpe, kas atstāj klaudzinošas pēdas uz universitātes pagalma betona plāksnēm, un balts krekls, kas atpogāts pie divām augšējām pogām — tu esi pieradusi būt vētras epicentrā. Dzīve ir pārāk īsa, lai šaubītos, bet jaunība dota, lai to izgaršotu. Tu ņēmi no tās visu uzreiz, aiz sevis atstājot vīlušos pielūdzēju virkni un garlaicīgus stāstus.

Līdz tavā redzeslokā parādījās Kira.

Divdesmit divus gadus vecā brunete ar aukstu skatienu un britu lēdijas manierēm bija tavs pilnīgs pretstats. Viņa mācījās kursu augstāk, turējās savrup, neiesaistījās liekās pazīšanās un vienmēr ar nāvējošu pieklājību atraidīja tavus izsmalcinātākos mēģinājumus tuvoties. Viņa šķita nepieejama ledus klints, ideāls zieds, kuram aizliegts pieskarties. Un tas tikai vēl vairāk uzkurināja sportisko azartu.

Tu atcerējies to muļķīgo ballīti, kurā viņu pierunāja ierasties kopīgās draudzenes. Toreiz jūs abas nonācāt tālajā istabā, piedzērušās kritāt uz gultas, un tu jau biji gatava svinēt uzvaru, mēģinot atpogāt viņas jostu... Taču beigās aizmigi, klausoties viņas garlaicīgajā lekcijā par morālajām vērtībām un principiem. Tas tevi kaitināja līdz zobu griešanai un vienlaikus tā uzbudināja, ka vairs nespēji izturēt.

Plāns radās pats no sevis. Rupjš, pārdrošs, bet sasodīti efektīvs.

Parastie afrodiziaka pilieni nemanāmi izšķīda viņas glāzē. Līdz brīdim, kad tie sāks iedarboties, bija atlikusi tieši pusstunda — tik daudz laika tev vajadzēja, lai ar eņģeļa smaidu pierunātu Kiru braukt tev līdzi, aizbildinoties, ka viņai «steidzami jāpalīdz salabot uzkāries klēpjdators».

Durvis aizcirtās ar dobju klikšķi. Tu divreiz pagriezi atslēgu, nogriežot viņai atkāpšanās ceļu.

Kira paklausīgi apsēdās uz krēsla pie galda, koncentrēti saraucot pieri un virzot kursoru pa ekrānu.

— Nu, kur tev te uzkāries? — viņas balss skanēja vienmērīgi, taču istabas klusumā tā jau sāka stiepties kā nospriegota stīga.

Pirmās piecpadsmit minūtes pagāja klusumā. Bet tad gaiss istabā it kā sabiezēja. Kira pārtrauca kustināt pirkstus, smagi un dziļi ieelpojot. Viņa nemierīgi sakustējās krēslā, sajūtot, kā viņā uzliesmo svešs, dedzinošs karstums. Viņas piere nosvīda, elpa kļuva saraustīta, tomēr viņa spītīgi centās izlikties, ka visu kontrolē, un drudžaini raudzījās monitorā.

— Tev ir karsti? — tava balss nočukstēja pavisam tuvu, tieši pie pašas auss.

Tavas rokas nogūlās uz viņas saspringtajiem pleciem, noslīdēja pār kaklu un apstājās pie smalkās sudraba ķēdītes. Tu aizķēri to ar nagu un viegli, uzstājīgi pavilki sev pretī, liekot viņai atgāzt galvu. Viņas tumšās acis aptumšoja augošā iekāres vilnis un niknums pašai uz sevi, bet acu zīlītes bīstami paplašinājās.

— Tu... ko tu izdarīji? — viņa aizsmakuši izgrūda, ar grūtībām norīdama sauso siekalu kamolu un mēģinādama ar trīcošiem pirkstiem satvert tavus plaukstu locītavu.

Tu tikai ciešāk piespiedies viņas mugurai, sajuzdama, kā zem plānā krekla mežonīgi dauzās viņas sirds.

— Es tikai palīdzēju tev atslābināties, — tu nočukstēji, ar lūpām skardama viņas karsto ausi. — Beidz izlikties, ka esi no akmens.

Kira krampjaini ievilka elpu, uz sekundi aizvērusi acis, kad viņu pārņēma smacējošā karstuma vilnis, bet tad strauji satvēra tavu plaukstas locītavu ar savu karsto, spēcīgo roku — tvēriens bija dzelžains, taču tajā vairs nebija agrākās aukstās atsvešinātības.

— Nolēmi mani apvārdot, jo godīgi nevari tikt ar mani galā? Drosmīgs gājiens, — viņas balss pārgāja zemā, aizsmakušā čukstā, pilnā tumša, tik tikko savaldīta izmisuma un jau neslēpta izsalkuma.