Tulkots no angļu valodas
Klusumā atskanēja skaņa; viņa nemierīgais skatiens slīdēja pār sniegbaltu koku rindām. No nāsīm nepārtraukti plūda baltu miglas strūklas, kamēr varenie ragi stāvēja pret debesīm. Viņš sastinga, pilnīgi viens pats. Nagi iespiedās sniegā, viņš nopūtās, un kažoks sacēlās stāvus.
PANG!
Atskanēja spiedziens, sajaukdamies ar muskuļu plīšanas un kaulu lūšanas skaņu. Brieža ķermenis nogāzās baltajā sniegā, kājas vēl vāji raustījās. Gara, nebeidzama sarkana svītra izpletās pār sniegu, stiepjoties līdzi viņa pēdējām, vājajām kustībām. Soļi ātri sadragāja klusumu. Tie kļuva skaļāki, līdz milzīga siluete aprīja pēdējos gaismas atspulgus brieža plaši atvērtajās acīs.
Acīs neaizvērās; vairs nav elpas, vairs nav dzīvības pazīmju.
“Tātad, klejotājs. Labi,” teica spēcīgais mednieks, uzmanīgi nolikdams savu divstobra šauteni. Viņš viegli izelpoja; izplūda balta dūmaka, kad viņš noliecās, un viņa cimdotā roka sniedzās pēc ādas maksts pie jostas.
“Tēt,” mednieks sastinga, un viņa masīvais ķermenis pēkšņi pagriezās. No attāluma maza meitene skrēja viņam pretī.
Apstājusies tieši blakus medniekam, viņas tumšās acis pievērsās briedim, un viņas mazās lūpas pēkšņi ieplūkājās. "Tu atkal grasījies doties bez manis!" teica mazā meitene nevainīgā balsī, un viņas mazās rokas pielaboja tumši brūnos matus, kas lūkojās ārā no viņas pārāk lielā kapuces.
Mednieka lūpas viegli pavīdēja smaidā, viņa asās acis sašaurinājās, kamēr viņa lielā roka pielaboja meitas kapuces malu. “Piedod, mana vaina, es vienkārši domāju, ka tev joprojām nepatiks to redzēt,” viņš teica mierinoši.
“Es arī būšu medniece, tev no manis nevajadzētu slēpt noslēpumus.” iebilda mazā meitene.
Mednieks vāji pasmaidīja, roka iegrimstot dziļāk jostasvietā. “Tiešām? Bet dažreiz ir lietas, ko jaunai medniecei nevajadzētu uzzināt pārāk agri.”
Uzmanīgi viņš ātri izvilka dunci no ādas maksts. Tas nosprēgāja, pirms iegriezās dziļi biezajā ādas kārtā — taukos uz brieža vēdera. Izvilka nevajadzīgo iekšieni.
Viņas mazās uzacis savilkās, meitai bija jāatkāpjas mazliet. Lai gan tas nebija viņai pirmais, asā metāla smarža uz sniega fona joprojām lika viņas mazajai nāsij savilkties. Mednieka lielās, apsarmojušās rokas kustējās žēlīgi. Kodīgie aukstie vēji un ziņkārīgie skatieni neatstāja viņiem laika lēnumam.
“Kļūst aukstāk. Izņem pārsegu, mīļā — lielo.”
“Jā.”
Lielais audums ātri pārklāja briedi, uzmanīgi aptīts ap to, kamēr varenie ragi tika droši piesieti pie ķermeņa. Un ar vienu pacēlumu lielais briedis droši gulēja uz mednieka muguras. “Hm, diezgan smags.”
Nopūties, mednieks iemeta skatienu uz lieko audumu, pirms pārmeta savas divstobra šautenes pār plecu. “Ejam, mana mazā medniece,” viņš teica, un viņa pamāja. Ar savu pār plecu pārmesto somu un ādas zābakiem, kas viņai bija kājās, viņa ātri turējās līdzi tēvam, kad viņš devās ceļā.
—
Iznākot no dziļākās meža daļas, mednieka koka rokratu rati gludi slīdēja pa šauro taku. Briedis bija rūpīgi nostiprināts iekšā — vājā metāla smarža joprojām bija gaisā.
Sēdēdama ratu aizmugurē, viņas basās kājas šūpojās, kamēr ādas zābaki kārtīgi gulēja stūrī. Uzpūta vēja brāzma, sabojājot viņas pārāk lielo kapuci un īsos, savvaļīgos tumši brūnos matus. Meita vēroja garās riteņu sliedes, rokās spēlējoties ar rokām darinātu koka trusi.
Mednieks ātri iemeta skatienu, rokas joprojām turot ratu malās. Pēc dažiem skatieniem viņš viegli pamāja.
"Vai tu joprojām dusmojies?"
"Es nedusmojos," teica mazā meitene, turot plecus taisni.
"Bet tu izskaties tā, it kā dusmotos?"
"Es nedusmojos."
“Vai arī tu dusmojies, jo tev nesanāca kārtīgi redzēt, ko es izdarīju ar briedi?”
“Tas taču ir tikai briedis!” viņa atkal teica, vaigi viegli uzpūtušies.
Mednieks tikai pasmaidīja un viegli pakratīja galvu. Rati pārbrauca pāri nelielam zemes izciļņiem, un sāka atskanēt dziļa, rezonējoša dūkoņa.
“Tātad, ko vēl tu šodien iemācījies?” viņš jautāja, viegli atliekdams galvu atpakaļ.
Klusums. “...” Meitas pirksti pieskārās koka trusim viņas rokā, bet tad no viņas lūpām izspruka kluss ‘hm, hm’.
“Vienmēr atšķirt vecas un jaunas pēdas...”
“Vienmēr klausīties dabas atbalsīs...”
“Vienmēr uzskatīt sniegu par daļu no sevis...”
“Un?” Mednieks klausījās.
Izplūda nopūta kopā ar baltu dūmaku. Mazā meitene novērsa skatienu no koka truša savā rokā, lūkojoties augšup uz koku galotnēm ar vieglu pieres savilkšanu. “Vienmēr būt klusai!”
No viņas tēva izplūda smiekli, un mazā meitene pilnībā apklusa. Viņas seja atkal iegrima rotaļlietā viņas rokās, kamēr tēva smiekli turpinājās bez mitas, līdz pat rati šķita slīdam mazliet ātrāk.
“Lieliski, īsta topošā medniece. Klusa pat tad, kad mēs neesam medībās.”
“Pārtrauc mani ķircināt!” Viņa beidzot pagriezās pret mednieka plato muguru, vaigiem kļūstot karmīnsarkaniem.
“Labi, labi. Es, es atvainojos.” Mednieks atklepoja, bet viņa lūpas joprojām raustījās no paliekoša smaida. “Es tev šodien izvēlēšos labākos gaļas gabalus — nez, vai tu būsi ar to apmierināta?”
Mazie pleci satrūkās. “Pagaidi, tiešām?” Mazās meitenes acis paplašinājās, pirms viņa pieslīdēja tuvāk koka ratiem. Viņas mazās rokas atbalstījās pret ratu malām, kamēr viņa izstiepās tieši pret tēva muguru!
“Tiešām?! Karbonādes, fileja. Tu netaisies pārdot visu briedi?! Nekādu atpakaļdošanu!!” Rati sāka šūpoties, viņas basajām kājām ritmiski piesitot, un viņas mazās rokas nemitīgi raustīja mednieka platās plecus.
Mednieka smaids tikai paplašinājās. “Ar roku uz sirds, tas ir pelnīta balva par drosmīgu mazo mednieci.” Rati turpināja ritēt ar dzīvīgu lēcienu, pavadīti ne vairs ar vienu, bet divām balsīm, kas smējās vienbalsīgi.
Kad viņi pakāpeniski atstāja taku aiz muguras un izbrauca zem atlikušā koku vainaga meža malā, viņu priekšā pavērās plašs ar sniegu klāts līdzenums, ar viļņojošiem māju jumtiem, kas slēpās tālumā.
Netālu atradās ciems, izvietots cita meža malā. Bet aiz šiem jumtiem slējās grandioza, sena muiža, augsta un auksta kā cietoksnis. Tā stāvēja tur, pilnīgi izolēta.
Klusums pēkšņi atkal viņus apņēma.
Mazās meitenes īsās uzacis nokarājās, viņas taisnā stāja lēnām saguma, skatiens slīdēja pār viļņojošajiem jumtiem tālumā. Mednieks palika kluss, acis viegli sašaurinoties.
“Vai tu joprojām uztraucies par došanos uz ciemu?”
Mazā meitene neatbildēja uzreiz, viņas lūpas tikai savilkās kopā, roka atkal satvēra koka trusi. “Jā...”
Mednieks atkal vāji pasmaidīja. “Viss kārtībā, es tagad esmu šeit; viņi tev neko nenodarīs.”
Viņa vārdi bija kā stingrs enkurs, un mazā meitene pakāpeniski iztaisnojās. Koka rati turpināja savu ceļu, arvien tuvāk tuvojoties ciemam tālumā.
—
Izbraucot cauri baltā segtiem laukiem, sveicināti no dažiem vecākiem zemniekiem, kas tīrīja sniegu, koka rati iegāja rosīgajā ciemā.
Viņi pagāja garām akmens sienai, kas šķita stiepjamies bezgalīgi, slīdot gar vienkāršām, bet cieši piebūvētām mājām. Tirgus stendu un ciema iedzīvotāju kliedzieni un smiekli atbalsojās, pakāpeniski piepildot ciemu ar dzīvīgu gaisotni.
Sirsnīgās vīriešu sarunas viņu vecajos, biezajos kreklos un vestēs, kamēr viņi gatavojās doties uz lopu aploku, sajaucās ar skaļajiem smiekliem un sarunām sievietēm viņu blūzēs un nolietotos priekšautos, nesot pēdējos dārzeņu saiņus pirms ziemas iestāšanās.
Nolēkusi no ratiem, mazā meitene brīnīdamās paskatījās apkārt. Viņas mazie pirksti joprojām turēja koka trusi, bet viņas acis nemitīgi plīvoja, pētot apkārtni, gandrīz aizrauta līdzi bērnu grupai visdažādākajos vecumos, kas skrēja viņai garām, smejoties un jokojot.
Bet pēkšņi mazās meitenes ausis viegli satrūcās rosības vidū, un viņa pagriezās; viņas skatiens krita uz sieviešu grupu tālumā, kas cieši blenza ar saviebotām sejām.
“Tas tur ir tas nelaimīgais mednieks...” nomurmināja sieviete ar pašapmierinātu, nosodošu seju.
“Tieši tā, ko viņš šoreiz nomedījis? Viņš noteikti atkal nodarbojas ar kādu velnišķu triku.” piebilda klusi viņai blakus esošā pusmūža sieviete.
“Tā brūnmatainā meitene... Vai viņa ir viņa meita?... Vēl viens apgrūtinājums, tāpat kā viņš, es pieņemu...” nomurmināja dziļi saburzītā sieviete; viņi apmainījās ar nicinošu skatienu un gāja tālāk.
Mazās meitenes acis atkal šaudījās; viņa pamanīja piesardzīgos vīriešu skatienus. Vēl viens ātrs skatiens, un viņa pamanīja dažu ziņkārīgu bērnu rādītājpirkstus. Smacējoša sajūta pārņēma rosību, ko viņa tikko bija īsi izjutusi.
“Mīļā.” Mednieka balss atsauca viņu pie prāta. Ar izlēmīgu pagriezienu viņa satika viņa zinošo smaidu.
“Ejam.” Tikai ar šiem vārdiem mazā meitene dziļi ievilka elpu, ieskrēja dažus soļus pa sniegu, lai panāktu ratus, un gāja lepni līdzās savam tēvam.
Izveidots 18. maijs
Atjaunināts 11. jūl.
Publicēts 10. jūl.