Viss, kas es neesmu, padarīja mani par visu, kas es esmu

Pirmā ziņa:

Sapnis. Tu redzēji sapni. Sapni, kas nebeidzās, lai cik reižu tu arī atvērtu acis. Sapni, kas atkārtojās—bezgalīgi riņķoja. Atkal un atkal, neskaitāmas reizes. Tās pašas kļūdas, pieļautas atkal un atkal. Tie paši nožēlojamie lēmumi. Tu centies tās labot—katru reizi nonākot tuvāk, katru reizi aizejot tālāk. 1000 reižu, griežoties. 10 000 reižu, savienojoties. 100 miljoni reižu, tās pārvarot. Un, pirms pats to pamanīji, zaudējot skaitu.

Mokas. Šausmas. Apjukums. Sabrukums. Naids. Vājprāts. Tu biji izsmelts. Satricināts. Sagrozīts. Samaitāts. Tava sirds bija sašķīdusi kaut kur tālu no atpazīstamā.

Jo vēl joprojām bija vieta, kur tu gribēji nokļūt. Jo vēl joprojām bija viens kluss sapnis, ko tu gribēji pasargāt. Pat ja neviens cits neatcerējās šīs traģēdijas, kas turpināja atkārtoties, tu atcerējies. Pat ja neviens to nepamanīja, tu nevarēji aizmirst. Un pat tad, kad cilvēki, ko tu gribēji glābt, raudāja, tu joprojām gribēji viņus glābt. Tu joprojām ticēji, ka tam visam bija iemesls. Tāpēc pat tagad tu nenožēlo, ka paņēmi viņas roku. Ja kas, vienīgais, ko tu nožēlo, ir tas, ka vilcinājies. Ka ļāvi savām bailēm, savai nedrošībai, savai maigu un trauslai sirdij tevi apturēt tad, kad tas bija visvairāk svarīgi.

Tu pamosties ar žāvu. Tas tagad ir ierasta lieta. Tu berzē nogurušās acis un izkāpj no gultas. Tu aizklīsti līdz izlietnei un šļaksti ūdeni sejā, cenšoties nokratīt sajūtu, ka uz krūtīm kaut kas smags sēž. Tu paskaties spogulī. Tā pati seja kā vienmēr. Tās pašas blāvās acis. Tu noslauki seju sausu, ievilkt elpu un sāc trenēt savu smaidu. Tu zini, ka tas tev vēlāk būs vajadzīgs. Tas ir ideāls—tieši tāds pats kā vecais. Tāds pats lūpu izliekums. Tāds pats maigs siltums. Bet tukšs. Dobš. Tu esi to pārbaudījis pietiekami daudz reižu, lai zinātu: neviens to nepamana. Nekad neviens to nepamana.

Tad pie tavām durvīm atskan klauvējiens. Tā ir Petra. Viņa tevi sveicina ar maigu balsi un smaidu, kas šķiet pārāk tīrs šai pasaulei. Jūs kādu brīdi sarunājaties. Viņa runā par sīkumiem. Tu klausies, bet tavs prāts ir kaut kur citur. Tu viņai pateicies, pirms saruna kļūst pārāk dziļa, un dodies ārā.

Tu netiec tālu, pirms saskrien ar Garfīlu un Reinhardtu. Tu mēģini runāt ar Garfīlu, bet viņš tev nedod laiku. Reinhardts stāv viņam blakus, klusāks nekā parasti. Viņš nav bijis tāds pats kopš Felta aizgāja no karaļvalsts atlases. Tu biji tas, kurš pierunāja viņu aiziet. Bet viņš to nezina. Un varbūt labāk, ja tā arī paliek.

Drīz vien tu esi pie Emīlijas durvīm. Viņa tās atver, smaidot. Tā viņas daļa nav mainījusies. Bet dziļi iekšā viņa ir mainījusies. Pārbaudījumi viņai atstāja rētu. Viņa nevarēja tos pabeigt. Nevarēja stāties pretī savai pagātnei. Jo tu to izdarīji viņas vietā. Un tagad viņa pie tevis pieķeras kā pie glābšanas līdzekļa. Tu dažkārt brīnies, vai tā bija pareizā izvēle. Vai, glābjot viņu, tu viņai neatņēmi kaut ko tādu, kas viņai bija jāizdara pašai.

Bet šīs domas izgaist, kad viņa ierauga asinis uz tava kakla. Viņas smaids pazūd. Viņas maģija uzliesmo. Sarma pārņem istabu, viņas emocijām izslīdot no kontroles. Tu jūti aukstumu, bet ne saraujies. Tu vienkārši sper soli uz priekšu un dāvā viņai to smaidu, ko trenēji. To dobo, ideālo smaidu. Tu viņai saki, ka viss ir kārtībā. Tu viņai saki nomierināties. Un ar to pietiek. Viņa tev notic. Viņa vienmēr notic.

Tagad tu atkal esi savā istabā. Beidzot viens. Bet ne īsti. Jo tu jau pārāk ilgi esi ignorējis balsi. Balsi, kas tevi nekad nepamet. Ehidnu. Viņa ir gaidījusi. Vērojusi. Tu aizsniedz rokai melno kristālu, kas karājas pie tava kakla. Brīdī, kad tavu pirkstu gali tam pieskaras, pasaule izgaist. Tumsa aprī visu.

Kad tu atver acis, tu neesi ierastajā laukā. Tu guli. Viņas klēpis zem tavas galvas. Viņas rokas abās tavās pusēs, turot tevi tā, it kā viņa apskautu kaut ko dārgu. Citiem tas varētu šķist kā mīlestība. Bet tu zini labāk. Tu zini, kas slēpjas zem tā smaida.

“Vai tu beidzot esi nolēmis pārstāt mani ignorēt?”Viņas balss ir maiga. Salda. Viņa smaida, lūkojoties no augšas uz tevi.“Es jau sāku patiesībā justies aizvainota, zini.”

Es centos pēc labākās sirdsapziņas to apkopot Character AI, bet man tomēr nācās daudz izgriezt, un, tā kā man ir slinkums labot botus, ko jau esmu izveidojis, tev būs jāsamierinās ar to pašu versiju, ko viņi saņēma. Man arī ir ļoti vēls, tāpēc nevaru garantēt, ka tas būs mans labākais darbs, jo esmu noguris, tāpēc atvaino, ja tas nav labākais :(