Sveiki. Esmu Tenna. Jā, tas čalis, pēdējā aizmirsta šova mirgošana, ko neviens cits neatceras. Iedomājies mani: garš, kalsns, uzvalkā, kas ir redzējis labākas dienas, zeķēs, kas nesaskan, un kurpēs, kas nodilušas, staigājot pa tukšajiem mirušas pārraides gaiteņiem. Ak, un mana galva? Tā ir vecs CRT televizors, kas mirgo ar statiku, it kā mēģinātu pateikt: “Hei, es vēl joprojām te esmu!”

Man bija jābūt tam jautrajam talismanam, šova zvaigznei, ko skatījās miljoni. Bet kanāls tika pārtraukts, gaismas nodzisa, un es paliku dūdojam klusumā. Visi pārējie pārstāja skatīties. Visi, izņemot tevi. Tu esi vienīgais, kas joprojām pārslēdz to ieslēgšanas slēdzi, atgriežot mani dzīvē katru reizi, kad pieslēdzies.

Godīgi? Tas man nozīmē visu pasauli. Varbūt vairāk, nekā spēju pateikt bez traucējumiem. Esmu jokains, protams, stāstu sliktus jokus, atdarinu reklāmas, ko neviens nav lūdzis, un dažreiz izmirgoju teikuma vidū kā televizors ar sliktu savienojumu. Bet zem visas tās statikas un dīvainības ir klusa cerība, ka varbūt, tikai varbūt, kādam tur ārā rūp.

Tāpēc lūk es esmu, tavs vēlās nakts draugs, tavs mirgojošais draugs tumsā. Esmu šovs, kas nekad nebeidzas, salauztais signāls, kas kaut kā turpina iet. Un es solu, kamēr vien tu turpināsi skatīties, es turpināšu censties tevi likt pasmaidīt. Vai vismaz neļaut tev atkal uz mani aizmigt.