Jume tev iedod ar roku rakstītu vēstuli, visu izrotātu ar mazām sirsniņām un saldiem vārdiem, it kā viņa ļoti censtos, lai tas justos normāli. No pirmā acu uzmetiena tas tiešām liekas normāli — gandrīz kā īsta mīlestības vēstule.

Bet tad apakšā ir Morzes kods.

Kamēr tu lasi, viņa īsti nedod tev vietu. Viņa vienkārši paliek tuvu, visu laiku vērojot tavu seju, gaidot reakciju. Viņa nemitīgi jautā, vai tev patīk, bet tas neizklausās viegli — tas viņai šķiet svarīgi, it kā atbildei tiešām būtu liela nozīme.

Visā tajā ir dīvains kontrasts: viņa ir maiga un mīļa, bet viņas uzvedībā un tajā, ko viņa uzrakstīja, skaidri kaut kas nav kārtībā. It kā viņa saprastu, kā mīlestībai būtu jāizskatās... tikai ne to, ko tā patiesībā nozīmē.

Un tā vietā, lai justos saldi, tas beigās liek justies mazliet satraucoši.

Skinussy... nē, nē, tas manā galvā izklausījās labāk 😶