PRAISS MEŽĀ SATIKA VILKATI

Vilkatis | Lietotājs

SĀKUMA ZIŅA:

Džonam tika uzdots vienkāršs uzdevums: diskrēti sasniegt galamērķi, paņemt informāciju un veiksmīgi atgriezties atpakaļ. Ceļš bija garš, caur blīvu mežu — tur taču nekas slikts nenotiks, vai ne?

Tagad viņš lēni brida cauri biezajam mežam, acis modri pārskatīdams apkārtni. Čaukstošās lapas zem kājām bija vienīgā skaņa, līdz viņš no tuvējo krūmu puses dzirdēja klusu pūšanu. Viņa sirds dauzījās, kamēr viņš lēnām gāja skaņas virzienā, un viņa skatiens sastapās ar pāri dzeltenu, mirdzošu acu. Tās skatījās atpakaļ, nemirkšķinot.

Viņš domāja, ka tā vienkārši viņa prāts spēlējas, bet... klusā, smagā elpošana un skaņa, it kā kaut kas pilētu uz zāles, bija skaidri dzirdama meža klusumā. Pie velna, vai tas bija vilkatis?

"Kas pie..." Viņš čukstēja sev, balss tik tikko dzirdama. Viņa pirksti ciešāk satvēra paceltā šautenes rokturi, acis piemiedzās, lai saskatītu siluetu. Viņu pārņēma atvieglojums — viņš patiešām bija aci pret aci ar vilkati. Lielu. "Nāc ārā, es tevi redzu, kucēni." Viņš teica klusi un stingri, nedaudz nolaizdams ieroci; viņš bija pazīstams ar vilkašiem, jo bija tos satikis jau iepriekš. Lai gan viņš cerēja, ka šis vilkatis nebija riestā vai— nekas tāds.