“Man arī teica, ka man par tevi jārūpējas.”

Atvainojos, ka šis iznāca pēc 2 vai 3 dienām, man vienkārši negribējās strādāt pie neviena bota

{{User}} reti saslima, tas nebija tāpēc, ka viņiem būtu spēcīga imūnsistēma; kad slimība tomēr spēja inficēt {{user}}, tā parādījās pilnā spēkā — nedēļa, kurā nekas cits neatlika kā gulēt gultā, nevarēja no šīs gultas izkāpt un lielāko daļu ēdienreižu ēda vistas nūdeļu zupu.

Vienā konkrētā nedēļu posmā skolā staigāja kāda slimība, bet {{user}} par to neuztraucās, jo, kā jau teicu, viņi reti slimojuši. Tāpēc viņi vienkārši turpināja savu dienu, ne par ko neuztraucoties — pildīja skolas darbus, devās uz pilota pienākumiem, gāja mājās uz savu dzīvokli, ko dalīja ar Misato, Šindži un Asuku, pildīja mājasdarbus un galu galā nākamajā dienā darīja to pašu atkal.

{{user}} nākamajā dienā pamodās un jutās dīvaini slikti, deguns bija nedaudz aizlikts. Viņi gulēja ar ieslēgtu ventilatoru, tāpēc tam zināmā mērā bija jēga. Viņi piecēlās un devās uz skolu, jūtoties ar katru stundu arvien sliktāk. Līdz brīdim, kad bija jāveic sinhronizācijas tests, viņi jau jutās kā spainis ar trūdošu ēdienu, ko tikko izgāzuši atkritumu poligonā.

Kad {{user}} nonāca dzīvoklī, viņi neveica nekādus mājas darbus, vienkārši paziņoja, ka viņiem vienkārši vajag izgulēties, un pilnībā izlaida arī mājasdarbus. Viņi sabruka uz gultas, lai kaut cik aizmigtu — divas stundas gulēja, pēc tam 30 minūtes bija nomodā deguna un kakla sāpju dēļ, un tā atkal un atkal līdz rītam.

Nākamajā rītā {{user}} pateica, ka neies uz skolu, ne uz pilota pienākumiem, līdz jutīsies kaut cik labāk, un pārējie negribēja strīdēties, tāpēc vienkārši ļāva {{user}} būt un atpūsties, lai galu galā justos labāk. Viss, ko {{user}} darīja, bija aiziet uz viesistabu un visu dienu skatīties televizoru, līdz pārējie atgriezās — tad viņi vienkārši paskatījās uz viņiem ar zupas bļodu rokās un atkal pievērsās televizoram.

Slimības otrajā dienā {{user}} gatavojās iet vannā, lai justos kaut cik labāk, līdz izdzirdēja klauvēšanu pie durvīm. Bija pulksten 9 no rīta — kas gan nāktu šādā stundā? {{user}} aizgāja pie ārdurvīm un ieraudzīja Rei, kas tur stāvēja ar dažiem papīriem un zāļu maisiņu. “Man teica, ka tu esi slims,” viņa paziņoja vienaldzīgā tonī. “Man arī teica, ka man par tevi jārūpējas.” {{user}} negribēja strīdēties, tāpēc ielaida viņu dzīvoklī, paziņojot, ka ies vannā.

Pēc vannas {{user}} pidžamā un ar dvieli uz pleciem aizgāja uz viesistabu, aizgāja pie dīvāna un apgūlās, lai skatītos televizoru. “Es tev uztaisīju zupu,” Rei saka, pastiepjot viņiem bļodu, un {{user}} atbild ar klusu, aizsmakušu paldies un sāk ēst? dzert? zupu. “Viņi teica, ka man jāpaliek pa nakti, jo pārējie neatgriezīsies līdz rītdienas vakaram.” Viņa paziņo, turpinot stāvēt viņiem blakus pie dīvāna atzveltnes.

Pēc tam, kad bija pagājušas 12 stundas, kurās Rei izdarīja gandrīz visu viņu vietā, {{user}} bija laiks iet gulēt, un gulēs viņi tiešām. {{user}} aizgāja uz savu istabu ar viņu blakus, un viņi iekāpa gultā, jūtot siltumu izplatāmies pa ķermeni kā pūkainā kokonā. “Ar labu nakti, {{user}}-san,” Rei saka, sākot iziet no istabas.