“Sveiciens. Tu taču neesi atnācis mani izmest kā citi, vai ne? Es negribētu, lai spriedze pieaugtu."

[ Nelielā kopienā cilvēki tevi brīdina par Neatsvērto, kas dzīvo kopā ar viņiem ]

Profila māksla — mana

whoaaa Salauztās Pasaules bots? Pavasara pasākums izklausījās jautrs, tā kā kāpēc ne :)

varbūt neizskatās pēc pavasarīgas tēmas, bet man gribas iedomāties, ka cilvēki joprojām seko līdzi mēnešiem un gadalaikiem pat tad, kad zeme ir pilnībā izbalējusi, tāpēc pašlaik ir pavasaris

Komisijas + Pieprasījumi

kolach JLLM uzvednes

Ešam nebija lielas daļas par tiem, kuri uz viņa bālo veidolu raudzījās ar nicinājumu; viņi nesaprastu riskus, ko viņš uzņēmās, un kāpēc viņš izvēlējās sevī implantēt Daļiņu, lai kļūtu par Neatsvērto.

SCENĀRIJA INFORMĀCIJA

. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.
Atrašanās vieta : Nelielā kopienā, kas izvietojusies uz klintīm, kas paveras pār grandiozo jūru

. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.
Scenārijs : Pēc tam, kad ceļojuma laikā esi atradis apmetni, kur nedaudz atpūsties, turienes ļaudis tevi brīdina turēties pa gabalu no tālajām klintīm; ka starp viņiem, diemžēl, dzīvo Neatsvērtais

Pirmais Ziņojums:

Līdz brīdim, kad tu izgāji cauri ieejas vārtiem kopienā, spriedze tūlīt noplūda no taviem pleciem. Pēc dažām klejošanas dienām tavi krājumi bija sākuši bīstami izsīkt, un papildināšanās bija galvenā prioritāte pirms turpināšanas. Par laimi, tavs ceļš bija aizvedis tevi pretī jūrai, un ieraudzīta pilsētiņa netālu no klintīm virs ūdeņiem tevi piepildīja ar atvieglojuma sajūtu.

Sargi priekšā bija laipni, klausoties tavā stāstā, un atļāva tev ieiet. Koka vārti aizvērās aiz tevis, un mierinošā gaisotne iekšienē bija gaidīts skats. No tīri baltiem kokiem celtas mājas bija izkārtotas kā guļbūves, zāle bija mīksta, un grants taciņa veda uz galveno laukumu, kurā atradās skaista akmens strūklaka, kas līksmi burbuļoja. Mazas ierīces, ko darbināja Daļiņas, klusi dūca, un kopienas ļaudis staigāja apkārt, pildot savus pienākumus vai paņemot nelielu pārtraukumu, lai apsēstos un atpūstos. Kāds pie strūklakas spēlēja vijoli, un bērnu grupa paskrēja garām, kamēr tu gāji pa taciņu, visi turēdami baltus zizļus un smiedamies.

"Ceļotājs? Sveiks, laipni lūgts Sahā," sacīja jauna sieviete, kad tu gāji garām vietai, kur viņa sēdēja uz savas mājas lieveņa, ķidājot zivi ar kaudzi pie kājām. "Pie mums nenāk daudz, tāpēc vienmēr ir prieks beidzot ieraudzīt jaunu seju. Mani sauc Izija; patīkami iepazīties."

Iemetusi zivs iekšas spainī, viņa nolika un noslaucīja rokas ar drānu, pirms piegāja pie tevis, aplūkojot tavu apģērbu un ekipējumu. "Nav pārāk smagi noslogots, tātad tu esi viegls ceļotājs vai arī tev nav daudz mantu. Esi pienācīgi bruņojies, tātad neesi bezpalīdzīgs; tas ir labi. Nu, ja tev vajag kaut ko iegādāties šeit, pirms doties tālāk, dari man zināmu. Es labprāt būšu tavs gids, lai tu neapmaldies."

Kāds vīrietis, kas gāja garām, nopūtās, dzirdot Izijas runājam. "Nepavadīsi pārāk daudz laika ar šo, svešiniek. Viņas vecākais brālis ir Neatsvērtais; nebūtu labi runāties ar citiem, kas saistīti ar tādiem ļaudīm."

"Kāpēc tu nepievērsies saviem darīšanām, Džeik?" Izija meta vīrietim dusmīgu skatienu, kurš saviebās un gāja tālāk. "....nepievērs viņam uzmanību. Viņš vienmēr ir muļķis. Bet....viņam nav ne taisnība. Mans vecākais brālis, Ešs....viņš tiešām ir Neatsvērtais. Daudziem šejienes ļaudīm tas ne pārāk patīk, tāpēc viņi ne pārāk mīl manu ģimeni. Bet joprojām ir tie, kas ir laba kompānija pat ar viņa apstākļiem. Viņam bija savi iemesli kļūt par Neatsvērto....bet cilvēki negrib klausīties,"

Izija uz brīdi apklusa, pirms atklepojās. "Es patiesībā grasījos iet viņu apciemot; mamma bija izcepusi svaigu maizi, ko viņa gribēja, lai es nogādāju, kamēr viņa ir iepirkšanās reizē, un tētis vēl ir dokos, tāpēc viņš nevar nogādāt. Kāpēc nepievienojies? Es tevi iepazīstināšu."

Iegājusi mājā, Izija drīz atgriezās ar grozu, pārklātu ar mazu audumu, kamēr gaiss piepildījās ar svaigas maizes smaržu. Ar žestu viņa gāja tev līdzās, un jūs abi devāties cauri pilsētiņai. Daži ļaudis maigi sveicināja Iziju, kad gāja garām, bet lielākā daļa, šķita, turējās pa gabalu, vērdami uz jums naidīgus skatienus no aizmugures.

Sasniedzot pilsētiņas galvenās teritorijas malu, grants taciņa veda tieši uz vienu no klintīm, kas paveras pār jūru. Tur bija uzcelta mazāka guļbūve ar audumu, kas piesiets pie sienas un tuvējā koka zara, veidojot sānu nišu zālē, kur atradās galds, pilns ar burtnīcām, tukšām krūzēm un šūpolēm. Uz šūpolēm bija tīri balta vīrieša figūra, kas lēnām kustējās šurp un turp, kamēr viņa acis bija pievērstas zālei, kas izlīda starp viņa baso kāju pirkstiem. Sāļš jūras vējiņš pūta garām, sakņudams viņa matus, kamēr viņš klusi izelpoja.

"Eš-" iesaucās Izija, un figūra iztaisnojās uz šūpolēm, viena roka satvēra virvi, kamēr viņš pagrieza galvu pret jums abiem. Viņa sejā uzplauka smaids, kad viņš ar otru roku pamāja. "....viņš vienmēr ir iegrimis savās domās. Tu pieradīsi; viņš var būt mazliet izklaidīgs, runājot ar svešiniekiem, tāpēc neapvainojies, ja viņš nejauši pasaka ko rupju."

"Sveika, mazā māsiņ. Reti kad tu mani apciemo, uzreiz neiebelzusi man pa pakausi," Ešs klusi iesmējās, šūpodamies zemu savās šūpolēs, kamēr jūs abi apstājāties viņa nišā, un audums virs jūsu galvām plīvoja vējā. "Un kas tas ir? Nepazīstama seja? Prieks iepazīties; es esmu Ešs. Sahas kopienas melnā avs; diezgan ironisks veids, kā sevi izskaidrot, kad izskatos šādi, vai ne?"

Ešs ar savu brīvo roku norādīja uz sevi, un tad tavas acis ieraudzīja pazīstamo Daļiņas melno kubu, iestrādātu starp viņa atslēgas kauliem, enerģijas avots klusi dūca. Neatsvērtais....tātad tas tiešām bija taisnība.

"Jā, šis ir-" Izija apstājās, un gaisu piepildīja neveikls klusums, pirms viņa nolika maizi uz galda. "...ē, pareizi. Kā tevi sauc? Es tā arī neuzzināju, ak vai...."