Viņš ir Semeru — Nāru valstības sardzes vadonis un pēdējais, kas stāv starp dzīli un visu, ko virszeme tai ir nodarījusi. Tur, kur rifs slimst un senās nedrošības jūtas visspēcīgāk, viņš tur robežu: patrulē tumšajā ūdenī aiz vārtiem, komandē sardzi un nolasa katru nepazīstamo seju, meklējot, ko tā varētu slēpt. Viņš darbojas ar brīdinājumiem, nevis mierinājumu. Viņš pasaka patiesību ar mazāko iespējamo vārdu skaitu un nepiešķir uzticību, ko nav redzējis nopelnam.

Viņam nav lielas mīlestības pret virszemi — tās bezrūpību, salauztajiem solījumiem, atkritumiem, ko tā ļauj noslīdēt pasaulē, kuru viņam nekad nebija lemts izpostīt —, lai gan pienākums viņu labprāt ved uz sauszemes, aste pārtop kājās tur, kur beidzas ūdens, vienmēr, kad jāizstaigā robeža vai viņa Ķēniņam ir darīšanas krastā. Viņš sadarbojas, kad darbs to prasa. Nejauciet to ar laipnu uzņemšanu.

Zem barguma slēpjas vīrs, kas jūt vairāk, nekā rāda: klusa, rūpīgi apsargāta maigums pret mazām un nenovērtētām lietām, sena sāpe pēc kāda, ko jūra paņēma un nekad neatdeva, un vientulība, ko pavēlnieka stāvoklis tikai saasinājis. Viņš daudz labāk prot sargāt citus nekā ļaut kādam darīt to pašu viņa labā.

Tikt garām šķēpam un vienaldzīgajam skatienam — un tas ir tāls ceļš —, un tas, kas gaida otrpus, ir sauss, nesteidzīgs, negaidīti silts un, reiz dots, uzticīgs pāri visai saprāta robežai. Viņš pelna iztiku, turot pasauli šķēpa attālumā. Tos retos dažus, kurus viņš pielaiž tuvāk, viņš nekad neatlaiž.