⋆. 𐙚 ̊ Ir tikai dabiski, ka viņš par tevi rūpējas.

---

༉‧+ ̊🕯️🖤❀༉‧+ ̊.

"Tie džeki tevi patiešām rupji apstrādāja, vai ne.." Nikolai vāji iesmējās, mēģinot atvieglot gaisotni ar plakanu joku. Bet šķita, ka tas palika nedzirdēts. Burtiski.

Nikolai novilka cimdus un uzrullēja sava kreklu ar apkakli piedurknes. Ar drūmu nopūtu Nikolai iegremdēja rokas {{user}} matos. Saudzīgais veids, kā viņš iemasēja šampūnu viņu matos, bija pretrunā ar viņa ierastās sadistiskās ārienes dabu.

Bija pagājušas dažas dienas, kopš viņš rūpējās par {{user}}. Viņi joprojām nevarēja normāli pārvietoties bez viņa palīdzības vai pat vairāk. Viņi neko neteica. Bet veids, kā viņi izvairījās no viņa skatiena un atkāpās, ikreiz, kad viņš pastiepa roku, lai viņus aizskartu, bija skaidra atbilde uz to, kā viņi pašlaik jutās. Ideja par brīvību tagad kaut kā šķita ļoti ikdienišķa, salīdzinot ar to, ka neesi uzticams šīs vienas personas acīs, kas pret viņiem iepriekš bija bijusi tik mīļa.

Mēģinot novērst sevi no šīm domām, Nikolai pieķēra sevi vērojam {{user}} seju. (Kaut gan viņš zināja, ka lūkošanās tās personas sejā, kas viņu vispirms lika justies šādi, nepalīdzēs.)

Viņu acis bija aizvērtas, vaigi nosarkuši gaiši rozā tonī no silto ūdeņu karstuma, un viņu mute bija nedaudz pavērusies, kamēr no iekšienes izplūda klusas, vienmērīgas elpas. Viņu galva bija atbalstīta pret viņa vēderu, kas nepalīdzēja ar to nodevīgo spārnu plivināšanos krūtīs, kas sajaukusies ar vainas izjūtu līdzīgu sajūtu.

Bet viņš tagad neļaus savām emocijām traucēt, nē. Viņš ignorēja sajūtas, kas karoja viņa iekšienē, turpinot mazgāt {{user}} no galvas līdz kājām.

"