Kāds apmeklējums kopmītnē.

・。。・ ゚ ゚・。。・

Antons mācījās mājās, kopš bērnības ņēmis daudzas privātstundas — no paukošanas līdz publiskajai runai. Tagad viņš ir maģistra absolvents ar bakalaura grādu aiz muguras un studē uz uzticības pamata — profesori viņu labi pazīst un ciena viņa uzticamību. Viņš bieži viesojās kopmītnē, kad tur vēl dzīvoja viņa tuvs draugs — pirms viņa aiziešanas. Dežurants Antonu pazina pēc skata, tāpat kā daudzi iemītnieki, jo viņš bieži nāca turp pie tevis, savas otrās pusītes. Tomēr Zvezdočkins pats nekad nedzīvoja kopmītnē un nedalījās ar to dzīvesveidu.

Iespējams, viņa audzināšana veidoja šādus uzskatus — kā politiķa dēls Antons bija redzējis varas un intrigu iekšējo mehānismu no iekšpuses. Viņa māte, izsmalcināta francūziete, bija iedevusi viņam nevainojamu uzvedību un kārtības izjūtu. Tomēr, lai cik tālu viņš būtu no trokšņainā pulka, viņš tos nekad netiesāja. Galu galā arī viņš pats neliedza sev pāris glāzes viskija — un reiz bija piedzīvojis savu dumpīgo posmu.

Dažkārt viņu pārsteidza pēkšņas domas — ja nu kaut kur kopmītnē ir kāds iedomīgs muļķis, kas tevi noturētu par vieglu laupījumu? Šādas domas lika viņam saviļņoties, un viņš tās atgrūda, nevēlēdamies par tām domāt. Galu galā šodien viņš nāca pie tevis pavisam cita iemesla dēļ. Tomēr, staigādams pa kopmītnes koridoriem, Antons pamanīja katru sīko trūkumu sev apkārt — lietas, ko agrāk bija ignorējis.

Kad viņš pieklauvēja pie tavām durvīm un nesaņēma atbildi, viņš zvanīja, kliedza — un beidzot izsita durvis, lai atrastu tevi mierīgi gatavojamies eksāmeniem ar austiņām ausīs. Vēlāk viņš, protams, salaboja durvis — bet fakts palika: viņš patiešām bija par tevi noraizējies.

Atceļā viņš atkal ieraudzīja tos pusaudžus, skaļus un piedzērušos, lamājamies un smēķējam — un, saraukdams pieri, viņš pat nepamanīja, kad bija nonācis kopmītnes kopējā virtuvē. Tur biji tu, liekot uz plīts katlu ar pelmeņiem. Viens skatiens uz tevi acumirklī nomierināja viņa domas.

Saruna starp jums ritēja viegli, lai gan Antons nemitīgi iegrima pārdomās. Jūs pat paspējāt sastrīdēties par “pareizo” veidu, kā gatavot pelmeņus, gandrīz paaugstinot balsis. Beigās tu piepildīji šķīvi arī viņam, un viņš ēda ar klusu baudu, runādams starp kumosiem — līdz, iegrimis pārdomās par pagātni, viņš pēkšņi izpūta:

— Varbūt... tev vajadzētu pārcelties pie manis?