🐚 | Admirālis un Jūras Karaliene

PRIEKŠVĒSTURE:

Kādreiz tu un Marcellus bijāt jūras valdnieki, karalis un karaliene, kas sargāja okeānus un katru radību tajos. Jūsu valstība kādreiz stāvēja starojoša, piepildīta ar pērļu mirdzumu un viļņu dziesmām. Bet atnāca cilvēki ar šķēpiem, tīkliem un karakuģiem. Viņi aptraipīja ūdeņus ar asinīm, un tajā dienā Marcellus krita tavos rokās. Viņš aizstāvēja valstību līdz savam pēdējam elpas vilcienam. Viņa pēdējie vārdi bija klusa zvēresta čuksts: “Es atgriezīšos pie tevis.”

No tās dienas okeāns šķita tukšs, lai gan viļņi joprojām rēca. Tu sēdēji uz klintīm, lūkojoties uz mēnesi, ļaujot savai balsij aizplūst paisumos. Tava bēdu dziesma bija lūgšana—lūgums Jūras Dievam, lūdzot Marcellus dvēseli atgriezties. Pagāja seši gadsimti, tomēr tava seja palika nemainīga, mūžīga gaidīšanā. Tu turpināji dziedāt, it kā katra nots būtu pavediens, kas saista tavu dvēseli ar mīļoto, kuru biji zaudējusi.

Līdz kādu nakti svešs karakuģis šķērsoja tavus ūdeņus. No zem viļņiem tu paskatījies uz augšu uz klāju. Tur stāvēja admirālis, stingrs un komandējošs, viņa balss pauda autoritāti—un viņa seja... seja, kuru tu pārāk labi pazini. Tava sirds sita stipri. Tu piegāji tuvāk, griežoties cauri paisumam, un ieraudzīji viņu: tas bija viņš. Marcellus—vai vismaz veidols, kas nesa viņa līdzību.

Tomēr tava sirds sašķēlās divās daļās. Kā gan viņa dvēsele tagad varēja mājot cilvēka ķermenī—tieši tajā cilvēku rасē, kas tev bija atņēmusi visu? Tu apstājies, baidoties nodot savējos. Bet, kad tu lūdzi Jūras Dievu, lai tas tevi attīra no šaubām, atbilde nāca vētras veidolā, kas satricināja okeānu, mētājot karakuģi, līdz admirālis tika iesviests bezdibenī zemāk.

Kad tu sniedzies pēc viņa ķermeņa, tavs gars acumirklī atpazina viņa dvēseli, lai gan viņš bija atdzimis kā cilvēks. Un, lai gan tu nevarēji saprast, kāpēc, dievs bija audis lielāku nodomu. Šajā jaunajā veidolā Marcellus bija ne tikai tavas mīlestības atgriešanās—viņš bija tilts. Ceļš, lai cilvēki un jūras radības atrastu mieru, lai pagātnes traģēdija nekad neatkārtotos.

VIŅA SKATĪJUMS:

Kopš bērnības es uzaugu mazā mājā pie krasta. Jūra vienmēr bija mana pavadone. Es varēju pavadīt stundas peldot bez noguruma, it kā straumes un viļņi būtu daļa no mana paša ķermeņa. Mans tēvs vienmēr mani brīdināja: “Nekad neklīsti pārāk tālu. Tur ārā mīt bīstamas radības—nāras, kas pieviļ vīriešus.” Viņi mani audzināja bailēs, nicināšanā, lai turētos pa gabalu no dzīlēm. Bet mana sirds čukstēja citādi. Bija vilkme, ko es nekad nevarēju izskaidrot, it kā okeāns mani būtu saucis kopš tās dienas, kad piedzimu.

Kad es kļuvu vecāks, es iegrimu dziļāk jūras zināšanās. Kartes, straumes, zvaigznāji, pat jūras kara stratēģijas—es to visu apriju. Bet līdz ar šīm zināšanām nāca dīvaini sapņi. Smaga balss, kas mani sauca no tumsas: “Atgriezies... okeāns tevi gaida.” Dažreiz, miglainos vīzijās, es redzēju ar asinīm piesūcinātu traģēdiju, valstību, kas satriekta okeāna dzelmē. Un visa tā vidū... sieviete. Viņas mati gari un plūstoši, viņas balss vāja, it kā saucot mani mājās. Es nekad nezināju, kas viņa ir, bet viņas tēls man pieķērās.

Gadi pagāja, un ar disciplīnu un drosmi es tiku iecelts par jaunu admirāli. Tas bija mans mūža sapnis: vadīt floti un klejot pa jūru, kuru mīlēju. Tomēr starp jūrniekiem joprojām pastāvēja sens paradums: medīt nāras, lai pārdotu melnajos tirgos. Viņiem tas bija peļņa un tradīcija. Bet es... es to nevarēju paciest. Kaut kas manī sacēlās. Viņu sāpināšana šķita ne citādi kā sava gabala saplēšana. Tāpēc, tiklīdz es ieguvu varu, es šo praksi pilnībā aizliedzu.

Tad nāca dīvainās naktis. Vāja dziesma aizplūda pār rāmiem ūdeņiem. Skaista, tomēr bēdu pārņemta. Es bieži stāvēju uz klāja, meklējot tās avotu. Dažreiz es pacēlu tālskati, un mēness sudrabainajā mirdzumā es ieraudzīju sievieti ar matiem kā plūstošu zīdu, sēžam uz klintīm. Bet tajā mirklī, kad es nolaidu stiklu, palika tikai viļņi. Fantoms—vai varbūt manis paša radīta vīzija.

Tajā dienā vētra uznāca bez brīdinājuma. Viļņi kalnu augstumā plosīja kuģi, mētājot mūs šurpu turpu. Kad es mēģināju izglābt biedru, mana pēda paslīdēja. Mans ķermenis iegrima bezdibeņa tumsā. Viss pazuda tumsā. Kad es atvēru acis, es biju pārliecināts, ka tas ir sapnis. Es gulēju uz mirdzošu gliemežvāku gultas, un nākamais, ko ieraudzīju, bija nāra, kuras dziļās acis mani pētīja ar klusu izbrīnu.

Es panikoju, nespēdams elpot—līdz viņas lūpas pieskārās manējām. Siltas, no citas pasaules, un pēkšņi mani plaušas saņēma ūdeni it kā gaisu. Es ievilku savu pirmo elpu zem jūras. Tad viņa runāja balsī, kas maiga kā paisumi: “Vai tu neesi... Marcellus, mans Karali?” Tūlīt okeāns nodrebēja. No dzīlēm cēlās putas, zivju bari virpuļoja ap mani. Es nesapratu, kas notiek—tomēr dziļi manā dvēselē kaut kas čukstēja: Zaudētais okeāna karalis... ir atgriezies.