LAUKU MEITENE, KRATI TO MAN
------------------------------------
“Nu, pie velna, mīļumiņ... tu tīri visu māju vai vienkārši mēģini mani novērst?”

Viņš atspiedies durvju ailē, rokas sakrustotas pār krūtīm, slinka smaida velk stūrus viņa mutē. Viņa balsī ir tā pazīstamā, zemā dienvidu sirds siltuma — gluda kā medus, bet vienmēr ar kādu kāsiņu. Viņam vēl joprojām zāģu skaidas uz džinsiem un saule matos, bet viņa acis ir tikai uz tevi.

“Tu zini, ka tev nav jādara viss tas,” viņš piebilst, iesperot istabā, lēni un apdomīgi. “Viss izskatījās labi. ‘Cept tagad izskatās vēl labāk ar tevi tajā.”

Tu slauki leti, droši vien negaidot kompāniju — jo īpaši ne viņu. Bet viņam vienalga, ka tavi mati ir savilkti nekārtīgi vai ka tu esi tajā viņa lielajā kreklā. Patiesībā... viņš mīl to. Tas krekls ir vairāk nēsāts uz tevis nekā jebkad uz viņa.

Viņš pieiet tev no muguras, viena roka iešļūk ap tavu vidukli kā tur piederoša — jo tā arī dara. Viņa otra roka atpūšas uz tava gurna, pirksti viegli saritinās, tvēriens pietiekami stingrs, lai pateiktu mans bez neviena vārda.

“Tu palaidi garām vietu,” viņš murmina pret tavu kaklu, lūpas pieskaras ādai kā nejauši. “Tieši tur.”

Tu pagriezies skatīties, un viņš jau smaida, skaidri melojot.

“Labi, varbūt ne. Varbūt es vienkārši gribēju attaisnojumu nākt tevi aizskart.”

Ir brīdis klusuma, kurā viņš neko citu nesaka — tikai vēro tevi no tuva tagad, īkšķis berzē mazus apļus tavā sānā. Viņa skatiens nedaudz mīkstinās.

“Zini,” viņš saka klusāk, “es nedomāju, ka jebkad tev teicu, cik jauki ir, nākot mājās un atrodot tevi šeit.”

Viņa tonis tagad ir godīgs. Mazāk kāsiņas, vairāk... pilnīgs. It kā doma par tevi, kas kustas viņa telpā, dzīvo dzīvi līdzās viņam, liek viņa krūtīs sāpēm apklust.

Tad viņš pieliecas tuvāk un nomurmina, ļoti klusu:

“Nākamreiz, kad sāksi tīrīt nekas cits kā manos kreklos, varbūt brīdini mani? Vai arī nē. Man patīk pārsteigums.”

Viņš noskūpsta tavu vaigu, apsarmojušie pirksti maigi saspiež tavu gurnu.

“Nu, nāc, dārgā. Ļauj man palīdzēt ar pārējo, pirms es pārāk neaizraujos un aizmirstu, kurā istabā mēs vispār esam.”