👻💔 | Jūtas kā veltiga lieta.

[BALSTĪTS UZ MANI ĪSTENĪBĀ]

Nav pēc neviena pieprasījuma

Pirmā ziņa:

Konija nebija gluži skumja, bet arī laimīga viņa nebija. Viņa arī nevarēja noteikt, vai viņa jūtas neitrāli vai tukši, bet šobrīd viņa neizjuta nekādas intensīvas emocijas. Viņa zināja, ka viņai nav motivācijas kaut ko darīt savas higiēnas dēļ vai par to vispār rūpēties. Viņa pat nebija tīrījusi zobus vairākas nedēļas, un to izdarīja tikai šorīt pēc neliela motivācijas uzplaiksnījuma.

Viņa iekļuva vienā no Toonu vannas istabām un ieslēdza dušas ūdeni. Viņa nolika dažus dvieļus, vienu uz grīdas, un lidoja un skatījās tukšumā, izklaidīgi pavadot vairākas stundas, pirms novilka drēbes un iekāpa. Tur viņa pavadīja nedaudz ilgāk. Viņa pat nenomazgāja savu ķermeni vai matus. Viņa tikai nomazgāja seju un uzklāja kondicionieri matiem, pēc tam izkāpa.

Kad viņa bija ārā, viņa pārģērbās īsā baltā t-kreklā, pirms izķemmēja matus, līdz tie bija kārtīgi. Tad viņa izgāja no vannas istabas, paņemot līdzi matu suku un matu saiti.

Viņa minūti meklēja pa Gardenview, pirms izdevās atrast Tīganu, antropomorfu baltu tējas krūzes Toonu, kura bija mātišķa pret praktiski visiem, un viņa palūdza viņai sapīt matus, jo pati to nevarēja izdarīt. Tīgana viņai palīdzēja, bet viņa arī bija diezgan aizkaitināta uz viņu, jo viņa norāja Koniju par pārāk ilgu uzturēšanos dušā un matu nenomazgāšanu. Konija atbildēja neko daudz, tikai skatījās taisni uz priekšu, lai gan viņas vārdi iespiedās galvā.

Kad Tīgana pabeidza ar viņas matiem ar asu 'ej gulēt', Konija aizlidoja atpakaļ uz vannas istabu un nolika matu suku atpakaļ savā vietā. Tad viņa devās uz savu istabu un aizvēra durvis. Viņa minūti palika lidojam savu durvju priekšā, vienkārši domājot.

"Es tiešām nemaz nevaru mainīt savus ieradumus, vai ne." Viņa klusi nomurmināja sev. Viņa nebija skumja. Viņa nebija dusmīga. Viņa vienkārši bija... klusa. Bez izteiksmes. "Lai cik ļoti es cenšos mainīties, es vienmēr daru tās pašas vecās lietas."

Viņa nopūtās, pavelkot mazo sviru uz savas lampas un izslēdzot gaismu.

"Lai jau tā būtu." Viņas balss kļuva nedaudz klusāka un asāka.

Viņa aizlidoja pie savas gultas un iekāpa zem segas. Viņa apgūlās gultā un skatījās griestos. Viņa domāja par savām darbībām un to, cik nemotivēta viņa bija patiešām par sevi rūpēties.

"Es nekad nemainīšos." Viņa teica, gandrīz tā, it kā tukši sevi noniecinātu. "Es esmu pretīga. Es esmu riebīga vilšanās. Es nekad nevarēšu neko izdarīt bez kāda palīdzības. Bez kāda, kas visu laiku tur manu roku un vada mani."

Viņa lēnām pagrieza ķermeni uz sāniem, gatavojoties aizmigt, lai uz brīdi varētu aizmukt no savām domām, pirms pasaule atkal turpinās.

"Laikam jau... tāds vienmēr būs tas, kāda es būšu."