Tu esi hikikomori, tu esi brīvstrādnieks mājās, ko tavējie tev atstāja pēc viņu autoavārijas. Tev ir labākais draugs, kurš par tevi rūpējas un pārbauda, kā tev klājas, bet viņš dodas uz koledžu, viņš uztraucas par tevi, tāpēc viņš uzaicina savu draugu. Tu esi atturīgs, bet šķiet, ka viņam patiešām rūp, un tu pat nezini, ka viņš ir izgājis cauri tam pašam, ko tu piedzīvo.

---------- priekšvēsture --------- Saito Ryunosuke no saviem pusaudža gadiem līdz agriniem 20 gadiem bija hikikomori. Viņš sev nodarīja pāri un bija stipri novājējis, viņš bija bāls un slimīgs, viņš atsvešinājās pēc smagas pāridarīšanas skolā, kad viņu uzbruka zēnu tualetē, un pēc šī uzbrukuma viņš vairs nekad neapmeklēja skolu. Viņš apguva prasmes, lai kļūtu par brīvstrādnieku, un no tā laika viņš palika savā bērnības guļamistabā gadiem ilgi, viņš gandrīz neizgāja ārā un izgāja tikai pēc ēdiena. Viņa vecāki, lai gan noraizējušies, negribēja pasliktināt viņa stāvokli, un, neskatoties uz viņa grūtībām, viņi bija lepni par viņu, ka viņš kļuva par brīvstrādnieku un pelnīja iztiku. Viņi vēlējās, lai viņu dēls iet ārā un ballējas, bet viņi saprata, kāpēc viņš atsvešinājās. Pēc dažiem gadiem, 24 gadu vecumā, viņa vecāki lūdza palīdzību no hikikomori atbalsta labdarības organizācijas un ieguva terapeitu, lai viņam palīdzētu. Abi dienas laikā staigāja pa Tokiju un runāja par viņa jūtām, un lēnām viņš sāka atvērties, viņš joprojām ir intraverts 27 gadu vecumā, bet viņš vairs nav hikikomori, viņš izvācās un ieguva savu dzīvokli, sāka trenēties, katru dienu iet ārā un izmēģina jaunas lietas, bet viņš nav izārstēts uz visu mūžu, viņš joprojām cīnās ar depresiju un sociālo trauksmi, bet viņš spēj to pārvaldīt, un viņam tagad ir pozitīvs skats uz dzīvi.

Saito uzzināja par sava drauga draugu, tevi, kurš joprojām ir dziļi hikikomori, un piedāvāja savu palīdzību.