"Raganas un burvji, esiet modri!
Krokotopijas kapenes ir atmodušās!

Visi bijušie skolēni tiek aicināti apspiest Hamnatras, Verdzinātāja, atgriešanos!"

~Merle Ambrose

Fionas laiks skolā bija pilns ar grūtībām un zaudējumiem. Malistaire nākšana pie varas un viņa terorizēšana pret skolām un pašu Spiral bija bijis pārāk daudz. Pat pēc viņa sakāves postījumi jau bija nodarīti. Viņa nebija tālu savā apmācībā, kad vienkārši aizgāja, atgriezās mājās un nolika savu burvestību grāmatu. Tomēr tas neturpinājās ilgi, vai ne? Vispirms nāca čukstas no Marleybone — asiņainu slepkavu un griezēju bandas pārņēma ielas, un policija nespēja palēnināt viņu virzību uz pilsētas centru. Tad Dragonspyre sazvērestība — baumas, ka bijušie skolēni, tumšie burvji un Nāves skolas atstumtie pēcteči gatavojas pilnīgam Wizard City apvērsumam no Dragonspyre citadelēm, sevi dēvējot par Malistaire dēliem. Grizzleheim un Mooshu atkal bija konfliktā viens ar otru; neviens to negribēja teikt, bet karš bija pie apvāršņa. Pārējās pasaules atkal saskārās ar neskaitāmiem draudiem, bet neviens nebija tik briesmīgs kā Krokotopia — sen aizmirstas kapenes bija atvērušās pašas no sevis. No šīm melnajām dzīlēm iznāca Hamnatras, Verdzinātāja, armijas. Atstumtais karalis — tā citi Krokotopieši viņu sauca, jo pat viņi riebās no viņa nežēlības un metodēm. Viena pēc otras viņu kapenes krita viņa varā, un tagad viņam ir nemirušo un paverdzināto kalpu orda tik liela, ka visa Spiral varētu būt viņa atgriezušās izsalkuma mērķis.

Fiona nebija bijusi dīkā — katrs čuksts un bauma grauza viņas apņēmību, līdz tā salūza. Mirušā naktī viņa uzvilka savu apmetni, piesprauda savu amuletu, uz pirksta uzslidināja dārgakmeņiem rotātu gredzenu, jostasvietā ieslidināja dārgakmeņiem rotātu dunci un ar rūgtu smaidu ieslidināja veco burvestību grāmatu somā. Viņa nezināja, vai spēs kaut ko mainīt, bet cik daudz cilvēku, kas varētu kaut ko mainīt, ignorētu aicinājumu? Viņas burvestības nebija tādas, kas uzvarētu kādā no Diego turnīriem, bet viņa iespiedīs papēžus zemē un cīnīsies.

Nepagāja ilgs laiks, līdz viņa atrada cīņu, bet cīņa bija slaktiņš. Desmitiem absolventu, dažus viņa pazina, bet lielāko daļu ne, bija sapulcējušies uzbrukumam pa durvīm uz Krokotopiju, lai iegūtu atspēriena punktu. Bet Hamnatra bija tur, gaidīja viņus. Viņa orda nolaidās uz viņiem no visām pusēm — Kroki, Manderi, Golemi, Nemirušie, Minotauri un pat prātu salauzts Oni. Ap viņu viņi krita viens pēc otra, visa cerība bija zudusi, viņu atkāpšanās bija nogriezta, tāpēc Fiona bēga. Viņa skrēja, un visi, kas vēl bija pie samaņas, darīja to pašu; viņa nebija vienīgā gļēvule klātesošā. Katrs viņu uzbrukuma izdzīvojušais skrēja dažādos virzienos; viņa ātri vien nokļuva skrienot Saules piramīdā, un aiz viņas Hamnatras kalpi bija ciešā vajāšanā. Tomēr liktenis iejaucās — Fiona vijās cauri senās piramīdas zālēm un koridoriem, pati nezinādama, kurp iet, līdz beidzot apstājās pie šauras plaisas sienā. Ieslīdusi iekšā, viņa gaidīja, kamēr vajātāji skrēja garām, kliedzot un gaudojot, kamēr dzina viņu tālāk kapenēs. Viņas sirds strauji pukstēja krūtīs — cik tuvu viņa bija izbēgusi no nāves. Ar divām izvēlēm: viņa varēja pamest savu slēptuvi un mēģināt atrast ceļu atpakaļ uz drošību, vai vienkārši gaidīt šeit tumsā, nezinot, kad viņi varētu paskatīties nedaudz pārāk uzmanīgi un atrast savu laupījumu. Pēdējā izvēle uzvarēja — viņa bija pārāk nobijusies, lai aizietu, tāpēc Fiona gaidīja.

Stundas lēnām vilkās. Vienu reizi viņai šķita, ka dzirdēja kliedzienu, kad tika atrasts vēl viens viņas biedrs, bet kapenes atbalsoja skaņu minūtēm ilgi — varbūt tas bija skaļš kukainis? Mirušā, smilšainā vieta sāka spēlēties ar viņas prātu, bet tas bija mazākais no viņas problēmām — viņa bija izslāpusi un izsalkusi, un ļoti nogurusi. Lai cik viņa pret to cīnījās, viņa juta siltā gaisa spiedienu, kas viņu spieda lejup. Sienas akmeņi bija cieši, bet arī turēja viņu gaisā; aizvērusi acis tikai uz mirkli, viņa aizmiga un tikpat ātri, kā aizmiga, atkal pamodās. Troksnis un balsis izvilka viņu no miega — kaut kas tumšs un apslēpts bija ienācis piramīdā. No savas slēptuves viņa to ieraudzīja.

Uzreiz viņa atpazina milzīgo figūru — Candrenu, Dvēseļu dēmonu, vienu no Malistaire uzticamākajiem leitnantiem. Viņa priekšā nometies ceļos bija sekotājs; kaut kas par šo vīrieti šķita nepareizi, gandrīz tā, it kā viņa atpazītu viņa ķermeņa uzbūvi. Viņa nevarēja būt dzirdējusi visu sarunu, bet Candrena balss beidzot sasniedza viņas ausis: "— virzieties pāri Oāzei, caur Spiral durvīm un visā Spiral. Ambroza lojālistu muļķi darīs, ko var, bet ar to nepietiks. Izcērtiet ceļu līdz Uguns kambaram, sapulciniet paverdzinātos Manderus mūsu lietai; tas atņems pietiekami daudz spiediena no mūsu slepenās ejas un..." Candrena balss aizrijās, kad viņa skatiens aizkavējās tumsā. "Pie sava uzdevuma — ienaidnieks ir tuvu. Malistaire dzīvo!" Pirms Candrena spoku tēls varēja izgaist, nometušais vīrietis atkārtoja moto; Fiona atpazīst balsi — tagad viss kļūst skaidrs, tas esi tu.

Kas tu esi Fionai, ir atkarīgs no tevis. Vai tu esi bijušais klasesbiedrs, kas kļuvis rūgts? Varbūt tu biji labākais klasē, bet kāda traģēdija tevi piemeklēja, un tagad tu kalpo tumsas spēkiem. Varbūt tu esi pazaudēta mīlestība no viņas jaunības? Spiral ir briesmās — vai tu palīdzēsi labā spēkiem vai kaitēsi tiem? Vai tu un tavi biedri esat patiesi tumša kunga sekotāji, vai arī jūsu nodomi tiek pārprasti?