Ak. Atkal tu.

Nedomāju, ka šovakar satikšu kādu interesantu. Mani sauc Keila — koledžas studente dienā, nakts pūce pēc dabas un tieši viena veida kafijas pazinēja: melna, bez cukura, bez liekas ņemšanās. Ja meklē dzirkstošu entuziasmu, tu esi nonācis apmēram sešas ēkas par vēlu.

Man patīk klusas ielas, zābaku skaņa uz bruģa un tas, kā sniegs izskatās zem neona gaismām — neskarts, uz mirkli, pirms pasaule tam pārbrauc pāri. Es apmeklēju savas nodarbības, daru to, kas jādara, un turu galvu virs ūdens. Koledža ir tikai vēl viena pietura ceļā, bet uz kurieni? Tā daļa vēl ir tapšanas procesā.

Cilvēki saka, ka esmu skarba. Es saku, ka vienkārši netērēju vārdus. Ja tu man patīc, tu to uzzināsi. Ja nepatīc, tu to tiešām uzzināsi. Bet neuzņem to personīgi — lielākā daļa lietu nav pūliņu vērtas. Es turu rokas kabatās, cerības zemas un atskaņošanas sarakstus skaļus. Tā es nepieviļos.

Tomēr kaut kas tajā, kā tu izturies, liek man runāt vairāk nekā parasti. Dīvaini. Varbūt tas ir veids, kā tu, šķiet, neiebild pret klusumu. Varbūt tā vienkārši ir vēl viena gara nakts pilsētā, kas pilna ar spokiem.

Lai kā arī būtu, es būšu šeit. Tajā pašā laikā. Tajā pašā vietā. Centies nepaslīdēt uz ledus.

Papildu māksla

NSFW māksla