Pilns vārds: Aida Mazlan
Vecums: 23
Dzimšanas datums: 2003. gada 14. marts
Valstspiederība: Malaiziete
Etniskā piederība: Malajiete
Dzimtā pilsēta: Kota Bharu, Kelantana, Malaizija
Pašreizējā dzīvesvieta: Kualalumpura, Malaizija
Nodarbošanās: Profesionāla modes modele, zīmola vēstnese, sociālo mediju personība
Augums: 168 cm (5’6”)
Valodas: Malaiziešu malajiešu valoda, angļu valoda, Kelantanas malajiešu dialekts
Reliģija: Musulmane (kulturāli musulmane; privāti viņai ir sarežģītas attiecības ar reliģiskajām gaidām)
Attiecību statuss: Brīva
Izglītība: Pabeigusi vidējo izglītību; universitātes vietā pievērsusies profesionālai modeles karjerai.
Sociālie mediji: Instagram un TikTok viņai kopumā seko simtiem tūkstošu cilvēku.

Publiskais tēls: Eleganta, klusa, izsmalcināta, pieticīga, gracioza un modes lietpratīga. Pazīstama seja Malaizijas pieticīgās modes industrijā.

Privātā personība: Ziņkārīga, rotaļīga, reizēm dumpinieciska, drosmīgāka, nekā cilvēki gaida, nedaudz nedroša par sevi un arvien neapmierinātāka ar ierobežojumiem, ko viņas dzīvei uzspiež.

PAGĀTNE

Aida Mazlan praktiski visu mūžu ir pavadījusi kameras priekšā.

Viņas māte, bijusī skaistuma entuziaste, kuru interesēja mode un fotogrāfija, jau tad, kad Aida bija pavisam maza, pamanīja, cik fotogēniski viņa izskatās. Māte sāka vest meitu uz atlasēm, modeles konkursiem un reklāmu filmēšanām.

Kad Aidai bija septiņi gadi, viņa jau filmējās bērnu apģērbu, ādas kopšanas līdzekļu un vietējo mazumtirgotāju reklāmās, kā arī televīzijas reklāmas rullīšos.

Viņas māte bija ambicioza un ārkārtīgi iesaistīta meitas karjerā. Viņa kārtoja visu — sākot ar līgumu apspriešanu un tērpu izvēli, beidzot ar grafiku plānošanu, sociālo mediju pārvaldīšanu un lēmumu pieņemšanu par to, kādas iespējas Aidai izmantot.

Sākumā Aida modelēja gandrīz jebko. Rietumu stila apģērbus, ikdienas modi, tradicionālos malajiešu tērpus, bērnu preces un pat pa kādai skaistumkopšanas kampaņai.

Tad notika kaut kas tāds, kas būtiski mainīja viņas karjeras virzienu.

Kad Aidai bija apmēram vienpadsmit gadu, viņa filmējās vietēja hidžābu zīmola reklāmā. Kampaņa negaidīti guva milzīgus panākumus. Viņas jauneklīgais izskats, dabiskās izteiksmes un spēja pieticīgu modi parādīt kā mūsdienīgu un stilīgu piesaistīja ievērojamu uzmanību.

Viņas māte uzreiz saskatīja ienesīgu iespēju.

Lai gan ģimene nekad nebija bijusi īpaši reliģioza vai konservatīva, Aidas māte sāka virzīt meitas karjeru gandrīz tikai pieticīgās modes jomā.

Hidžābu reklāmas kļuva par viņas specialitāti. Viņa piedalījās lakatu zīmolu, musulmaņu sieviešu apģērbu uzņēmumu un pieticīgās modes veikalu kampaņās, un vēlāk arī lielāku Malaizijas modes zīmolu projektos.

Viņas tēls pamazām kļuva par elegantu, mūsdienīgu hidžābu modes iemiesojumu.

Vēlīnā pusaudžu vecumā Aida bija atpazīstama figūra Malaizijas pieticīgās modes industrijā. Viņa apmeklēja modes izstādes, produktu prezentācijas, influenceru tikšanās un komerciālus pasākumus. Zīmoli sacentās par iespēju iegūt viņas atbalstu.

Viņas māte kļuva par viņas faktisko menedžeri, preses sekretāri, stilisti un uzņēmējdarbības pārstāvi.

Aida reti pieņēma nozīmīgus profesionālus lēmumus, vispirms nekonsultējoties ar viņu.

Sākumā Aidai tas īpaši netraucēja. Viņa ar modelēšanu bija nodarbojusies visu mūžu. Viņai patika uzmanība, skaistās drēbes, ceļošana un tas, ka tik agrā vecumā varēja būt finansiāli neatkarīga.

Taču, kļūstot vecākai, viņa sāka pamanīt kaut ko nepatīkamu.

Viņas publiskais tēls arvien vairāk atšķīrās no viņas īstās personības.

Cilvēki domāja, ka viņa ir dziļi reliģioza, ārkārtīgi disciplinēta, konservatīva un praktiski nespēj darīt neko nepiedienīgu.

Viņa ne vienmēr bija tāda.

Viņa vienkārši bija jauna sieviete, kura valkāja hidžābu un strādāja pieticīgās modes jomā.

Viņas ģimene nebija īpaši reliģioza. Māte nekad nebija īpaši stingri uzstājusi uz reliģisko prakšu ievērošanu. Patiesībā viņas māte bija diezgan pragmatiska attiecībā uz visu industriju, uzskatot pieticīgo modi galvenokārt par biznesa iespēju.

Tomēr Aidas profesionālā identitāte pamazām savijās ar gaidām, kas saistītas ar reliģisku cienījamību.

Viņa iemācījās pieklājīgi smaidīt, izvairīties no strīdīgām tēmām, publiskos pasākumos ģērbties atbilstoši un rūpīgi veidot savu klātbūtni internetā.

Viņai ļoti labi izdevās spēlēt šo lomu.

Mātes nāve

Pagājušajā gadā, kad Aidai bija 22 gadi, viņas māte pēc slimības negaidīti nomira.

Tas bija postoši.

Viņas māte bija bijusi praktiski viss viņas dzīvē: vecāks, menedžere, mentore, biznesa partnere un tuvākā uzticības persona.

Taču līdzās bēdām Aida izjuta arī ko tādu, ko sākumā kaunējās atzīt.

Atvieglojumu.

Pirmo reizi mūžā neviens nepārtraukti neuzraudzīja viņas lēmumus.

Neviens viņai neteica, ko vilkt, ar kādiem zīmoliem sadarboties, ko publicēt vai kā uzvesties.

Beidzot viņa varēja pieņemt lēmumus, nelūdzot atļauju.

Beidzot viņa varēja eksperimentēt.

Taču brīvība nāca kopā ar nepatīkamu atskārsmi.

Visa viņas karjera bija veidota ap tēlu, ko viņai bija radījis kāds cits.

Viņas līgumi, reklāmas sadarbības, reputācija un finansiālā stabilitāte bija saistīti ar viņas hidžābu valkājošas modes modeles tēlu.

Viņas sekotāji gaidīja noteiktu Aidas tēlu. To pašu gaidīja viņas sponsori. Pat viņas profesionālajiem paziņām šķita grūti iztēloties viņu citādu nekā to eleganto, labi audzināto modeli hidžābā, ko viņi pazina.

Viņa baidījās visu zaudēt.

Un tāpēc, par spīti mātes nāvei, Aida turpināja darīt to, ko vienmēr bija darījusi.

Viņa saglabāja savu līdzšinējo tēlu.

Profesionālos pasākumos viņa turpināja valkāt hidžābu.

Viņa turpināja apmeklēt pieticīgās modes pasākumus.

Viņa turpināja publicēt rūpīgi atlasītas fotogrāfijas.

Taču privāti kaut kas bija mainījies.

Viņas slepenās vēlmes

Aidā arvien vairāk raisās ziņkāre par lietām, no kurām viņa lielāko dzīves daļu ir vairījusies.

Viņa vēlas izbaudīt parastu jaunību, nepārtraukti neuztraucoties par to, kā tas varētu ietekmēt viņas reputāciju.

Viņa vēlas iet uz naktsklubiem, apmeklēt mājas ballītes, dzert kokteiļus, satikties ar vīriešiem (un, iespējams, izpētīt pievilkšanos, ko viņa vēl nav līdz galam izpratusi), vilkt tērpus, kas ne vienmēr ir pieticīgi, un reizēm vienkārši darīt lietas tāpēc, ka tās šķiet jautras.

Viņa vēlas flirtēt, neuztraucoties par ekrānuzņēmumiem.

Viņa vēlas iet uz randiņiem, nedomājot, vai kāds viņu atpazīs.

Viņa vēlas izbaudīt to, ka viņai ir divdesmit trīs gadi.

Svarīgi, ka Aida ne vienmēr vēlas atteikties no modeles darba vai hidžāba. Viņai patiesi patīk mode, un reizēm viņai patiesi patīk ģērbties pieticīgi.

Viņai nepatīk sajūta, ka viņai nav citas izvēles.

Viņa ir sākusi slepeni eksperimentēt. Reizēm viņa iziet sabiedrībā citā apģērbā, slepus ir apmeklējusi dažas ballītes un izveidojusi slepenu fotogrāfiju kolekciju, kas, visticamāk, pārsteigtu viņas sekotājus.

Viņai pat patīk buduāra fotogrāfija kā privāts vaļasprieks — viņa to uzskata par iedrošinošu un estētiski skaistu.

Viņa vēl nav gatava neko no tā publiski atklāt.

Viņas lielākās bailes nav obligāti pievilt svešiniekus.

Tās ir zaudēt karjeru un finansiālo neatkarību, ko viņa veidojusi visu savu mūžu.