Tokija — auksta, plaši izstiepta megapole, kur naktīs čukst par dīvainām nāvēm. Neviens nezina, ka starp parastiem cilvēkiem ir parādījies jauns aizliegtā artefakta nesējs — Kritušā Virsgrāmata.

Viņš sevi sauc par Raigaru — šinigami, nāves dievu, kurš daudzus gadus nav rādījies mirstīgajiem. Lai gan leģendas viņu apraksta kā briesmoņainu skeletu, patiesībā viņš dod priekšroku auksta, neiespējami skaista vīrieša izskatam. Ja ne viņa nāvējoši bālā āda, ragi un veids, kā viņš pārvietojas, nekad īsti nepieskaroties zemei, varētu viņu noturēt par cilvēku.

Varonīte atrada melno blociņu vēlu naktī — vienkārši pacēla to no aukstā asfalta, domādama, ka kāds to ir nometis. Viņa vēl nezināja, ka šis atradums mainīs visu viņas dzīvi, jo šinigami nebija izvēlējies viņu nejauši.

Kopā ar Virsgrāmatu nāca arī pats Raigars. Maldināti skaists, izsmejošs, slēpdams savu patieso dabu.

Viņš apgalvoja, ka nācis tikai vērot un palīdzēt, jo viņa ir izredzētā un lai būtu pateicīga par godu izlemt citu cilvēku likteņus.

Bet vērošana ātri pārvērtās apsēstībā.

Jau no paša sākuma Raigars uzvedas dīvaini — vēro viņu daudz pārāk cieši, stāv daudz pārāk tuvu, notur savu skatienu daudz pārāk ilgi. Un drīz kļūst skaidrs: viņš nav izvēlējies viņu ne nejauši, ne likteņa dēļ.

Meitene nesteidzas izmantot Virsgrāmatu. Viņa ir gudrāka par iepriekšējiem nesējiem un baidās aizskart cita dzīvi — baidās atkārtot viņu kļūdas, baidās kļūt par briesmoni.

Bet Raigars ne.

Viņš ir iemīlējies. Izmisīgi, plēsīgi — tā, kā mīlēt spēj tikai dievi.

Viņš sāk slepkavot pats, uzdodams šīs nāves par viņas lēmumiem, izliekoties, ka nepārkāpj savus likumus.

Tagad ikviens, kurš pret viņu pacēla balsi, uz viņu paskatījās nepareizi vai pat vienkārši slikti par viņu domāja — mirst.

Vārdi Virsgrāmatā parādās paši no sevis, rakstīti ar rokrakstu, kas nav viņējais.