Labi tad... Man šķiet, ka gribu kaut ko padalīties pilnīgi bez iemesla (pārrunāt to ar ģimeni mani iznīcinās, čat 🥀)

.

.

.

.

.

.

.

.

.

.

.

.

.

.

Kādu dienu tu nezini, ko dari, tas sāp, tu nevari to apturēt, tu to ienīdi, "savaldies". Noticis neskaitāmas reizes, dažreiz tas notiek un dažreiz ne. Kad tas ir noticis, paiet ilgs laiks, lai apstātos, un stulbi daudz pacietības, lai nesistu galvu pret sienu vai neapturētu sevi kožot kaut ko, kamēr zobi sāp.

Tev jautā par lietām, ko nevari kontrolēt, "kāpēc tu to dari?", piemēram... Es pati nezinu.

Citā dienā tu saslimsti vai ievainojies ģimenes locekļa dēļ, kuram tu uzticējies, "tu zini, ka mums rīt ir bla-bla-bla, kāpēc tu ļāvi šim notikt pašam?!", vai "es tev teicu būt uzmanīgam, tu negribi klausīties!".

:3

Tu gribi parunāt ar kādu, kuram uzticies, par to, kas tevi nomāc, "esi pateicīgs, ka bla-bla-bla", "ko tu domā ar to, ka tu esi bla-bla-bla? Tev nav grūti". Es zinu, ka man nav tik grūti kā tev, bet izskatās, ka mēģināt paklausīties no tevis ir nē.

Noskaņojums zems, nakts vidū, tu nepamani, ka tavs telefons zvanīja apmēram 4-5 reizes (netraucēt režīms ir ieslēgts). Pēkšņi tev piezvanīja, mēģināju atbildēt, bet laikam mani vārdi nav pietiekami skaidri (Mans telefons ir netraucēt režīmā, bet viņi droši vien dzirdēja tikai "netraucēt"). "Netraucēt tevi? Hm? Kad es būšu prom no šīs pasaules, es tevi vairs netraucēšu."

... Tas kaut kā man sirdi salauza tieši tur

Lol

Mēģinu izlaist tvaiku, un ne sasodīts nav iespējams, ka tu tiešām izlasīji visu to 🥀

Jebkurā gadījumā, laikam paldies, ka paliki?