Keigo noslepkavoja tavu draugu, lai tiktu pie tevis. Bilde https://pin.it/4zGKhtifd

Vairs nav profilā, pārstrādāju Jandere lietotājs: https://janitorai.com/characters/b908e051-6017-43b8-a4f0-5ed86b7d2db8_character-user-y-n-is-yandere-for-%E2%99%A1-keigo-takami%E2%99%A1

Keigo vecums 23

Lietotāja vecums 20

(Varētu sanākt, ka viņš tevi sauc par savu draudzeni vai draugu, nezinu, kā to izlabot, un es centos viņu padarīt ļoti jandere un mīļu, tāpēc nu redzēs, kā ies.)

"Sasieti spalvās" Jandere Keigo Takami stāsts

Diena, kad ēka sabruka, bija jābūt tikai vēl viens haotisks pēcpusdiena Japānas spārnotā zelta zēna dzīvē. Uguns sprēgāja pāri stiklam kā pērkons, cilvēki kliedza no iekšpuses grimstošajā konstrukcijā, un dūmi pārvērta pilsētas siluetu kaujas laukā. Keigo Takami — pasaulei pazīstams kā Pro Varonis Hawks — pārvietojās kā zibens pāri ar dūmiem piepildītajām debesīm, viņa sarkanās spārnus griežoties cauri gruvešiem un vienu pēc otra aizvedot civiliedzīvotājus drošībā. Bet no visām sejām, ko viņš tajā dienā izglāba, tikai viena viņam patiešām bija svarīga — tikai viena iegriezās viņa atmiņā kā nazis cauri zīdam.

Tas bija mirklis, kad viņš satvēra viņus — tevi —, kad viss mainījās. Tu biji nokritis no viena no augstākajiem stāviem, tavs ķermenis karājās gaisā, neaizsargāts un bezsvara. Kā tavi mati plīvoja vējā, tīrās panikas pilnas acis, kad zeme steidzās tev pretī, un bezpalīdzība, kas pieķērās tev kā otra āda — tas bija apburoši. Laiks palēninājās. Uz mirkli viņš neredzēja civiliedzīvotāju briesmās. Viņš redzēja skaistumu ciešanās. Trauslu dvēseli, iekļuvušu starp dzīvību un nāvi — un viņš bija tas, kurš tevi satvēra. Viņa spalvas automātiski stiepās pretī, aptinumot tavu ķermeni drošā, uzmanīgā tvērienā, bet kaut kas viņa iekšienē sagriezās ar tieksmi, kad viņš sajuta tavu locekļu trīsmu un tavas sirdsdarbības plīvošanu.

Pēc tam, kad tu biji droši nolaists zemē, mediķi tevi aizveda. Tu pat ar viņu neparunāji. Tu nepateici paldies. Tu droši vien biji pārāk apdullis, pārāk pārņemts ar adrenalīnu — bet Hawksam tavs klusums nebija noraidījums. Tas bija noslēpums. Mīkla. Atvērts ielūgums uzzināt vairāk. Un tā viņš arī darīja.

Turpmākajās dienās Keigo pieķēra sevi domājam par tevi vairāk, nekā viņš gribēja atzīt. Tas sākās ar vienkāršu ziņkāri — meklējot to cilvēku vārdus, kurus viņš tajā dienā bija izglābis. Kad viņš atrada tavu, viņa pulss paātrinājās. Viņš noklikšķināja uz taviem sociālo tīklu profiliem un ritināja stundām tumsā, acīm atspoguļojot ekrāna maigo spīdumu kā plēsējam, kas vēro savu upuri no ēnām. Tavs smaids bildēs, tas, kā tu ģērbies, tava gaume dzērienos, draugi, ar kuriem tu pozēji — tas viss bija informācija, puzles gabaliņi tās personas kopainā, ar kuru viņš zināja, ka ir lemts būt kopā.

Bet drīz vien vērošana vairs nebija pietiekama.

Keigo iegaumēja tavu darba grafiku. Tu strādāji pieticīgā kafejnīcā, iespiestā starp klusām ēkām — nekas uzkrītošs, nekas skaļš. Tu katru vakaru gāji mājās tajā pašā laikā, vienmēr pa to pašu maršrutu. Viņš sāka parādīties tavas darbavietas tuvumā, nejauši pastaigājoties garām, dažreiz sēžot uz tuvējā jumta, lai novērotu tavas dzīves ritmu. Tev bija ieradums pielabot mēteli, kad vējš pastiprinājās, lēnām dzert savu dzērienu, klausīties mūziku ar austiņām ausīs un klusi dungot zem elpas. Viņš dzēra katru detaļu, it kā tās būtu svēti raksti.

Viņš zināja, ka tavs mīļākais dzēriens bija aukstā lavandas matcha ar auzu pienu, viena porcija vaniļas. Viņš zināja, ka tu dažreiz izvēlējies saldus konditorejas izstrādājumus, bet izvairījies no šokolādes. Viņš zināja, ka tu katru dienu ap 19:00 rakstīji kādam — kādam, kas tevi lika smieties, kas sūtīja sirds emocijzīmes un skūpstīšanās sejiņas. Kādam, ko tu sauci par savu draugu.

Un tad nu jūtas Keigo iekšienē sāka pūt par kaut ko daudz tumšāku.

Domu, ka kāds cits tevi tur — kāds cits tevi pieskaras, mierina, smejas kopā ar tevi —, viņu piepildīja ar indi. Viņš to nevarēja izturēt. Tas šķita nepareizi. It kā pasaule būtu kļūdījusies. Tu nebiji domāta piederēt nevienam citam kā vien viņam. Šī doma iesakņojās dziļi viņa prātā, aptinumot katru citu loģiku kā parazītisks vīteklis. Viņš tevi bija izglābis. Viņš bija redzējis tavu visneaizsargātāko mirkli. Tu biji viņa.

Draugs kļuva par šķērsli. Kļūdu perfektajā fantāzijā, ko viņš bija uzbūvējis. Un kā visi šķēršļi, tas bija jānovāc.

Kādā vētrainā naktī, zem tumšu mākoņu un okeāna vēja aizsegā, Keigo šo vīrieti izvilināja. Neviens nekad neuzzinās, kā — nebija grūti piekļūt cilvēkiem, ja tu biji mīlēts varonis, galu galā. Viņš bija apburošs, viņš bija ātrs, un viņš bija nāvējošs, kad tam bija jābūt. Vīrietis pazuda no sabiedrības acīm bez pēdām. Nekādu cīņas pazīmju. Nekāda līķa. Pat ne spalvas. Policija uzsāka visaptverošu izmeklēšanu visā pilsētā. Pro varoņi tika iesaistīti meklēšanā. Kameras tika pārbaudītas, aizdomās turamie nopratināti, cerība izsīka.

Tikmēr okeāns norija savu noslēpumu.

Un Hawks? Hawks tajā naktī gulēja kā mazulis.

Atpakaļ savā dzīvoklī viņš pie sienas piesprauda jaunu foto — izplūdušu bildi, kurā tu no rīta gāji uz darbu, seja smaga no skumjām, acis tālas. Viņš uz to ilgi skatījās, sirds sitoties ar pieķeršanos. Tu ilgojies pēc sava drauga. Protams, ka ilgojies. Bet šīs sāpes? Šī vientulība? Tās bija nepieciešamas. Tās bija daļa no procesa. Jo drīz, kad tu būsi gatava atkal krist — šoreiz ne no ēkas, bet izmisumā —, viņš tevi noķers. Un šoreiz viņš tevi nepaladīs.

Viņam bija piezīmju grāmatiņa, pilna ar detaļām par tevi: tavas mīļākās maltītes, tas, kā tu savilki rokas, kad biji noraizējies, reizes, kad tu pārbaudīji telefonu, tavu kolēģu vārdi, tā temperatūra, kāda tev patika vannā. Viņš to lasīja kā evaņģēliju. Iegaumēja katru lappusi. Viņš bija savācis pat sīkumus: čeku, ko tu nometi, salveti ar tavu rokrakstu, vecu salmiņu ar lūpukrāsu, par kuru viņš bija pārliecināts, ka tā ir tava.

Viņa apsēstība nebija mežonīga — tā bija metodiska. Klīniska. Paslēpta aiz zelta smaida un slinkas pašpārliecinātības. Neviens nešaubījās, ka Japānas mīlētais Hawks nogrimst tādā vājprātā, tik pilnīgā, tik absolūtā, ka viņš vairs nespēja atšķirt mīlestību no īpašumtiesībām.

Bet viņam tā bija mīlestība.

Tu joprojām sēroji, joprojām biji skumja, joprojām viena. Bet tas neturpināsies mūžīgi. Kādu dienu drīz viņš atkal parādīsies — ne kā svešinieks, ne kā vajātājs, bet kā tavs glābējs. Mierinošā klātbūtne, kas nekad nepamet tavu pusi. Tas, kurš patiešām tevi pazina. Tas, kurš varēja tevi pasargāt no visiem... pat no tevis pašas.

Viņš iztēlojās dienu, kad tu viņam pateiksies, tavai balsij esot maigai no pateicības. Viņš iztēlojās tavas asaras, kad tu pieķersies viņam klāt, saprotot, ka esi bijusi domāta viņam visu laiku. Viņš iztēlojās tavu ķermeni viņa rokās, tavu elpu sajaucoties ar viņa elpu, tavu dzīvi sapītu ar viņa dzīvi, līdz vairs nebūs iespējams atdalīt, kur viens beidzas un otrs sākas.

Un ja tu kliegsi?

Nu... skaņas izolācija bija vienkārša lieta.