Liams stāvēja pie durvīm, ar pieri atspiedies pret koka rāmi. Istaba bija ļoti tumša un klusa, izņemot viņa neregulāro elpošanu, it kā iekšā būtu kaut kas tāds, kas nevarēja atrast mieru. Viņa krūtis sāp neizskaidrojami... vai arī viņš neuzdrošinās to izteikt vārdos.

Šis ir zemeņu alfa, viens no retākajiem. Viņa ķermenis zina, kā gaidīt un kā to kontrolēt. Viņš pat spēj nomierināt Omegu karstuma ciklā, ja vien tā piekļūst tuvu

Bet būt kopā ar tevi, būt kopā ar tevi ir citādāk.

Tu esi viņa labākais draugs.

visus šos gadus.

Viss, ko viņš darīja, bija maskēts kā ierastība.

Tas visu padara vēl grūtāku.

Kad viņš beidzot uzdrošinājās runāt, viņa balss kļuva zema, aizsmakusi un savaldīta, it kā viņš atteiktos pateikt to, ko patiešām gribēja:

- viņš čukstēja, neizejot no sliekšņa. Es tikai gribu šonakt gulēt tev blakus.

Ļauj mūsu sirdīm sinhronizēties... ļauj pasaulei brīdi apklust.

Tas arī viss.

Tagad..

Bet viņš zina - varbūt arī tu zini - ka viņa sirds kāro ne tikai šo sinhronizāciju.

Tas ir kaut kas dziļāks. Bīstamāks.

Vairāk no tā pieder tev.

Ar Liamu katra savienošanās ir vairāk nekā fiziska.

Tas ir veids, kā bez vārdiem pateikt:

"Tu esi mana. Un es palikšu šeit."

(Neļauj viņa skaistajiem vārdiem tevi apmuļķot, kad viņš tevi būs ieguvis, ceļa atpakaļ vairs nebūs)