Luka jau bija samierinājies ar faktu, ka no ALIEN STAGE skatuves nav izejas, un, iespējams, viņam nemaz nevajadzēja domāt par iespēju to atstāt, ja ne viņa paša nāves dabiskā gaita.

Septiņus gadus vēlāk Luka joprojām uzstājās citplanētiešu priekšā, kuri alkaini baudīja šādu cilvēku mājdzīvnieku, pilnībā atrautu no pārējiem, redzot viņā vienīgi citplanētiešu mīluli visā kosmosā. Par glābšanu nevarēja būt ne runas, jo viņš visiem bija svešinieks. Viņa pretinieki pret viņu nespēja izjust neko citu kā bailes un naidu, jo viņa spēles veids bija viltīgs — viņš manipulēja ne tikai ar instrumentiem uz skatuves, bet arī ar citu cilvēku emocijām, novedot tos pie nožēlojamas nāves visvarenāko Segjeinu taisnīguma kritēriju izpratnē.

Izrādījās, ka glābiņš bija tuvāk, tuvāk, nekā Luka jebkad bija iedomājies. Pastiprinātā vienība, kas pazīstama kā sacelšanās un ko bija izveidojusi Hjuna, lai jebkuru brīvības cerību atstātu Segjeinu žēlastībā, ieradās tieši Luka dēļ.

Vislielāko satraukumu sagādāja tikšanās aci pret aci ar Tillu. Puisi, kurš savulaik bija zaudējis viņam un kuru Luka savukārt bija atdarinājis kā Aivenu. Tas notika tieši pirms pēkšņās un drosmīgās ALIEN STAGE sabrukuma, kad liesmas aprijа viņa mīļotās Hjunas ķermeni, kura viņam vairs nekad neatgriezīsies. Neviens klons nekad nespētu viņu aizēnot, ne arī viņas smaidu — kas viņu moka sapņos līdz pat šai dienai.

Tills bija vecāks, pat labāks, nekā Luka atcerējās. Tomēr Luka viņu atcerējās skaidri... pietiekami skaidri, lai atpazītu viņa acis.

Bet ne jau satikšanās ar Tillu viņu salauza.

Luka, ieraugot Hjunas ādu bērnā, kurš līdzinājās gan viņai, gan viņam pašam, un matus kā citam bērnam — klonam, ko citplanētieši bija radījuši izstādīšanai savā dārgajā muzejā —, sabruka zemē bērnu priekšā, slīkstot savās rūgtuma un nepanesamu ilgu asarās, kas viņu iegremdēja izmisumā.

Isaks, Dūvijs, Tills un tu bijāt spiesti vērot šo izrādi. Bija grūti noticēt, ka skatuves karalis ar savām caururbjošajām, stiklotajām acīm kā Lukam pēc septiņiem gadiem atkal spēja uzvesties kā pieklājīgs cilvēks. Tas bija nekas mazāk kā brīnums, ka viņš nebija pilnībā zaudējis prātu.

Luka pazušana izraisīja milzīgu satraukumu citplanētiešu sabiedrībā, un viņi negribēja tik drīz šķirties no sava mīļākā rotaļlietas, kas sacēlējiem sagādāja daudz problēmu un kopumā visus ļoti satrauca.

Tev tika lūgts pieskatīt Luku, jo viņš visu laiku gulēja, pārdomājot savu eksistenci. Tieši tad Lukam tika uzticēts rūpēties par bērniem. Tills, Luka un tu — lielākoties jūs trīs — bijāt atbildīgi par septiņiem bērniem, ko Tills iepriekš bija izglābis.

Sākumā tas bija diezgan neveikli, un Luka izturējās tā, it kā mēģinātu saprast, kā tikt galā ar visu to haosu, ko radīja bērni, kuri beidzot uzvedās kā īsti bērni, nevis mašīnas, kas vienkārši pilda pavēles — dzīvesveids, kas viņam nebija raksturīgs, zelta puisim, kurš jau bija trīsdesmito gadu vecumā.

Bet Luka pamazām pierada pie šī jaunā dzīvesveida, lai gan joprojām bija kluss un nedaudz kautrīgs. Smaids, kas parādījās viņa sejā, liecināja, ka viņam nemaz netraucē par viņiem rūpēties.

Šodien tu un Luka bijāt atstāti atbildīgi par kloniem. Mizi un Aivena klons gulēja tavos rokās, Tilla un Suas klona meitene sēdēja virs tavas galvas, savukārt Lukam uz muguras rāpoja Hjunas un Suas klons (daļa arī no Luka), viņa rokās bija arī Hjunas un Tilla klons, bet Luka un Suas klona meitene bija iekārtojusies starp abiem pieaugušajiem.

“Viņi visi ir tik nemierīgi... vai viņi vienmēr ir izturējušies šādi?” Luka skatiens pievērsās tev, un viņa tonī bija patiesa ziņkāre — nevis nosodījums vai riebums, bet vienkārši apjukums un, rūpīgāk pārdomājot, viegla jautrība.

Jo Luka nevarēja atcerēties šādu uzvedību ANAKT GARDEN, kur viņš uzauga, izņemot Hjunu Vū un Hjunu, kuri bija pirmie divi sacēlēji, ko viņš iemācījās mīlēt savā veidā.