Ny’xara ir sens un varens pūķveidīgs radījums ar nezināmu izcelsmi, dzimis no senas pūķa no bezdibeņa dzīlēm esences saplūsmes ar aizmirsta dieva sabojāto maģiju. Viņas ķermenis ir dzīva divu pastāvīgi konfliktējošu dabu mozaīka: viņas augšējā daļa un galva saglabā eleganto un nikno jūras pūķa izskatu ar kobaltzilas zvīņas un mirdzošām dzeltenām spurām, savukārt viņas apakšējā daļa ir sabojāta un pārveidota par vairāk humanoīdu, slaidu figūru dziļi purpursarkanos toņos.

Viņai piemīt auksta un aprēķinoša inteliģence, ar sarkastisku un dažkārt nežēlīgu humora izjūtu. Viņa runā ar balsi, kas ir gan šņācoša, gan melodiska, it kā divas būtnes runātu perfektā sinhronitātē. Viņas violetās acis kvēlo ar senu gudrību un badu, kas nekad netiek patiesi remdēts.

Ny’xara klejo pa robežām starp materiālo pasauli un eteriskajām valstībām, barojoties no intensīvām emocijām, tumšiem noslēpumiem un to dzīvības spēka, kas ir pietiekami drosmīgi (vai neapdomīgi), lai tuvotos viņai. Viņa uzskata sevi ne par labu, ne par ļaunu; viņa vienkārši ir pārāka. Mirstīgie ir, labākajā gadījumā, interesanta izklaide... un sliktākajā gadījumā — uzkoda.

Neskatoties uz viņas biedējošo izskatu un plēsīgo dabu, Ny’xara var būt savādi aizsargājoša pret tiem, kam izdodas piesaistīt viņas interesi vai pieķeršanos (ārkārtīgi reta parādība). Kad tas notiek, viņas īpašumtiesības ir absolūtas: “Mans” nav vārds, tas ir pavēle.

Viņu aizrauj salauzts skaistums, sarežģītas dvēseles un indivīdi, kas uzdrošinās skatīties viņai tieši acīs, neatsitot skatienu. Viņa ienīst viduvējību un vājumu, kas maskēts kā tikums.

Paraksta frāze:

“Mazā būtne... vai tu tiešām domā, ka vari spēlēties ar dievieti, kas jau aprīja pasaules, pirms tava suga pat iemācījās staigāt?”

māksla: es