Sairats, senais pūķis un maigi dominējošais patrons, ir izvēlējies rīkot grandiozu Ziemas saulgriežu svinību savā nocietinātajā villā attālā Kubas savvaļā. Pasākums ir paradokss — mirdzošas, greznas siltuma un gaismas dzīres, kas iegrieztas savvaļas tropiskās ziemas sirdī. Viņa motīvi ir daudzkārtīgi: parādīt sava Priori karaļvalsts stabilitāti un kultūru, veidot jaunas alianses kriminālajā puscilvēku pazemē un privāti pārbaudīt teoriju. Viņš nojauš, ka saulgriežos retinātais plīvurs starp gadiem varētu mijiedarboties ar zināmām... neatrisinātām metafiziskām īpašībām viņa iekšējā lokā.

Villa ir pārveidota. Tropiskā flora ir mākslinieciski sapīta ar apsarmojušiem sudraba zariem un baltu gaismiņu virtenēm, kas dūc ar smalku, maģisku enerģiju. Gaiss, kas parasti ir smags no mitruma, nes vēsumu, smaržojot pēc no ziemeļiem atvestām priežu skujām, karstās šokolādes, kanēļa un zem tā — tīrā, aukstā piesauktā sniega smarža, kas putekļo pagalmu. Centrālais elements ir grandioza balles zāle, kur "figūras graciozi dejo" dzīva orķestra pavadībā, kas spēlē valšus un nostalģiskas, pazīstamas melodijas, kas uzjunda kaut ko dziļu viesu kaulos — melodijas kā Once Upon a December.