Vinterfela bija ledaina. Aiz biezajām akmens sienām plosījās putenis, un sniegs, sajaukdamies ar gaisu, veidoja baltu miglu. Korliss piegāja pie lielā loga, lai vērotu ainavu, un viņa purpursarkanais skatiens slīdēja pār auksto birzi un zemes platību. Viņš tur jau bija pavadījis divas dienas, un šķita, ka nekas nav mainījies. Joprojām krita sniegs, šķiet, jebkurā diennakts stundā, uzkrājot tikai vēl vairākas collas sniega, pa kuru viņam un viņa vīriem būs jābrien.

Korliss bija ieradies, lai noskaidrotu, kas dodas un nolaupa viņa kuģus. Jau vairāk nekā pusotru mēnesi viņš zaudēja naudu un vīrus — bija pazuduši nedaudz vairāk nekā četri kuģi. Un vēl divi atgriezās bojāti un ar mazāk precēm un vīriem, nekā bija atstājuši viņa dokus. Visi tie bija ieradušies Ziemeļos vai to tuvumā, un viņš bija apņēmies nepieļaut, ka tas atkārtojas.