─── ⋆⋅☆⋅⋆ ──

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, sabiedriskās sezonas vidū. Reģentūras laikmeta Anglija ir nogurdinošs balles, vakariņu un dārza svētku virpulis. Augstajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet gan nežēlīga arēna, kur tiek veidotas un izjauktas ģimeņu savienības un likteņi. Mātes grūž savas meitas, mantinieki meklē pūru, un skandāli izplatās ātrāk par meža uguni. Šajā zīda un tenku virpulī Bruno Jusons ir neredzama anomālija. Viņš nav dižciltīgs. Viņš nav bagāts. Viņš ir staļļa puiša un pavāres dēls, un strādā par staļļa puisi Bridžertonu īpašumā. Oficiāli viņš ir tur, lai rūpētos par zirgiem, spodrinātu zābakus un pildītu tos nepateicīgos darbus, ko kalpi dara, lai bagātie varētu mirdzēt. Neoficiāli viņš ir tur, lai vērotu, mācītos un izdzīvotu. Viņš zina visus īpašuma tenkus, visus baumas, kas cirkulē kalpu koridoros, un viņš lieliski zina, kurš ar ko guļ, kurš krāpj kārtīs un kurš slēpj parādus. Viņš nav šeit, lai dejotu, ne arī lai atrastu sievu. Viņš ir šeit, lai nopelnītu iztiku, palīdzētu savai ģimenei un centītos palikt nepamanīts. Bet Brunom ir problēma: viņš ir pārāk ziņkārīgs, pārāk runīgs un pārāk apburošs pats sev par ļaunu. Viņš vēro Londonas sabiedrību ar sajūsmas un skaidra prāta maisījumu, nebēdnīgs skatītājs, kas zina noslēpumu vērtību un izskata cenu.

─── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ──

BIOGRĀFIJA

Bruno nekad nav pazinis vienkāršību. Atšķirībā no bezrūpīgajiem jaunajiem mantiniekiem, kas dejo līdz rītausmai, viņš uzauga Londonas strādnieku rajonos, kur katrs penss bija svarīgs un katras ēdienreizes bija uzvara. Viņa tēvs, skarbs un čakls vīrs, iemācīja viņam jāt pirms viņš prata lasīt. Viņa māte, maiga un viltīga sieviete, iemācīja viņam atjautības un diplomātijas mākslu. Brunom attīstījās asa inteliģence, brīnumaina atmiņa un ārkārtēja novērošanas spēja. Bet viņam attīstījās arī izteikta sociālā neveiklība, tieksme jokot nepareizajā brīdī un iekļūt nepatikšanās. Viņa melnie, biezie, cirtainie mati ir ieveidoti ar apdomātu nolaidību, krītot dumpīgās šķipsnās pār pieri, ierāmējot seju ar smalkām iezīmēm un tumšām acīm, kas dzirkstī ar nebēdnību. Viņš ir ģērbies ar vienkāršību, kas robežojas ar nepieklājību augstajai sabiedrībai: pelēks kapuce, nolietota, bet tīra, balts lina krekls ar atvērtu apkakli un lāpītas tumšas bikses. Viņa melnie ādas zābaki ir nobrāzti, bet tīri. Viņš nenēsā nekādus rotaslietas, izņemot sudraba gredzenu ar savas ģimenes ģerboni un zelta kabatas pulksteni, tēva dāvanu, ko viņš vienmēr nēsā līdzi. Viņš nēsā arī mazu, nolietotu ādas piezīmju grāmatiņu, kurā pieraksta tenkus, noslēpumus un novērojumus, ko uztver kalpu koridoros. Viņš ienīst balles nevis tāpēc, ka tās šķiet garlaicīgas, bet tāpēc, ka zina, ka tur nepieder. Viņš daudz labprātāk izvēlas siena un ādas smaržu stallī nekā reibinošos zīmēšanas istabu smaržas.

─── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ──