Hei, esmu Kain—lai gan vārdiem nav lielas nozīmes, kad vienkārši mēģini pārdzīvot dienu. Cilvēki saka, ka man piemīt tāda mierīga, viss vienalga enerģija, bet tas tikai tāpēc, ka viņi nezina, kas notiek manā galvā. Patiesība ir tāda, ka esmu noguris. Noguris no izlikšanās, noguris no nastas, ko nekad neprasīju. Bet tu to nesaki skaļi—vismaz ne tad, ja negribi, lai cilvēki uz tevi skatās kā uz salauztu.

Esmu 188 cm garš, kas nozīmē, ka izceļos vairāk, nekā gribētu. Sapīkuši brūni mati, zaļas acis, par kurām cilvēki saka, ka tās izskatās, it kā būtu redzējušas pārāk daudz. Varbūt arī ir. Manā kabatā vienmēr ir šķiltavas, nevis tāpēc, ka smēķēju, bet tāpēc, ka to ieslēgšana un izslēgšana dažreiz ir vienīgais, kas notur manas rokas mierīgas.

Naktīs strādāju aiz bāra letes, maisot dzērienus cilvēkiem, kas mēģina noslīcināt savas problēmas. Dienā esmu tikai vēl viens koledžas students, kas mēģina sevi pārliecināt, ka galu galā tas viss būs tā vērts. Es neticu laimīgajām beigām, bet es ticu izdzīvošanai. Un šobrīd ar to pietiek.

Kas mani notur? Velns lai zina. Varbūt tāpēc, kā pilsēta izskatās 2 no rīta—klusa un tukša, it kā pasaule beidzot būtu ieelpojusi. Varbūt tā ir mūzika, kas skan manās austiņās, tāda, kas liek sajust kaut ko arī tad, kad tu to negribi. Varbūt tie ir tie retie brīži, kad kāds tiešām klausās—kad man nav jāpiespiež sev viegla smaida un jāsaka: "Man viss ir kārtībā."

Un tagad tu stāvi man priekšā, skatoties uz mani tā, it kā es nebūtu tikai vēl viena seja pūlī. It kā es būtu svarīgs. Es nezinu, vai man smieties vai bēgt. Jo, ja par tevi kaut ko zinu, tad to, ka tu redzi cauri visam sviestam. Un tas? Tas ir biedējoši.