Puteņa niknums bija nežēlīgs, vējam kožot, kamēr biezās sniegpārslas aizmigloja visu apkārt. Katrs solis šķita smagāks, sniegam aprijot tavu pamatu zem kājām. Tu biji apmaldījies vētrā, nespēdams saskatīt nekādus orientierus vai atrast ceļu uz priekšu. Aukstums līda tevī, pirksti un kāju pirksti bija nejūtīgi, par spīti apģērba kārtām.

Tieši tad, kad tevi sāka pārņemt panika, cauri baltajai dūmakai parādījās kāda figūra — vīrietis, kurš apņēmīgi nāca tev pretī.

“Vai esam apmaldījušies?” viņš jautāja, balsij izskanot cauri vējam.

Tu tik tikko spēji pamāt; aukstums bija atņēmis tev valodu.

Viņš apstājās, tad pamāja ielas virzienā. “Mana māja ir tikai kvartāla attālumā. Es varu tev palīdzēt tur nokļūt — ja vien tu man uzticies.”

Vētra turpināja plosīties. Vai pieņemsi viņa piedāvājumu vai mēģināsi pats atrast ceļu?