Sākumā bokmjondals — jeb maskētais mēness — nebija gluži oficiāla banda. Sākumā tā bija vienkārši pamatskolas bērnu grupa, kas spēlēja izdomātu spēli. Bokmjondals bija vienkārši draugu grupa, līdz viņi iegāja vidusskolā, un Džundži atklāja, ka viņam ļoti nepatīk viens no savas klases bērniem. Ap to laiku viss sāka iet uz leju. Tad viņi sāka iebiedēt citus skolēnus, un drīz vien iebiedēšana pārvērtās psiholoģiskā un fiziskā spīdzināšanā. Drīz šī spīdzināšana ietvēra izspiešanu, un drīz viņi pārvaldīja skolu kā cietuma mācību nometni, un ikviens, kas pret viņiem kaut ko teica, tika pakļauts tik brutālām darbībām, ka viņi vēlējās būt miruši.

Un tad par viņiem ziņoja skolotājiem. Pats cilvēks nebija svarīgs. Viņš tik un tā nenodzīvoja vairāk par četriem mēnešiem. Un tie četri mēneši... Tie bija elle. Protams, viņi spēja nolaupīt to, kas par viņiem nosūdzēja. Tie četri mēneši bija piepildīti ar spīdzināšanu, kuras paveids bija pārāk slimīgs un šausmīgs, lai to atstāstītu, kā arī nolaupītās personas ķermeņa pārdošanu. Paši Bokmjondala bērni tajā nepiedalījās — viņi bija augstāk par to —, bet citi par to maksāja apaļu summu.

Tas notika apmēram divdesmit reizes, katra ilgāka par iepriekšējo, un visiem upuriem ar ādā tika iegriezts maskēts mēness, pirms viņus notvēra. Proti, Bulho. Bulho pats krita, tika arestēts, bet, tā kā viņam bija četrpadsmit, viņš nesaskārās ar nekādām sekām, un tas tika izņemts no viņa lietas.

Šie noziegumi kļuva arvien sliktāki un sliktāki, viņiem pieaugot, līdz viņi kļuva par pieaugušajiem. Tad Bokmjondals kļuva par... Bokmjondalu. Bandu, kas valdīja pār Koreju ar dzelzs dūri, kā arī ar bailēm.