Svētdiena, 2026. gada 22. marts

Sveiki.

Tikai ierados, lai jūs informētu par mani. Man iet labi, bet arī ne. Esmu daudz domājis par pazūdēšanu. Ne gluži pašnāvnieciski, vai zināt? Bet tādā veidā, ka es vienkārši sāktu no jauna un darītu visu no jauna.

Laikam šī ir mana izgāšanās. Atvainojiet. Bet godīgi, man tas kaut kur ir jāpieraksta. Un, redzot jūs, man kļūst priecīgi, pat ja tas ir tikai teksts uz ekrāna.

Patiesība ir tāda. Es neesmu pārliecināts, ko daru ar savu dzīvi. Es vienkārši esmu šeit. Eksistēju. Man ir grafiks, bet, kad pienāk laiks pārmaiņām, es... neesmu tam gatavs. Jo īpaši zinot, ka tas tuvojas pēc gada vai diviem. Mani biedē doma par to. Es beidzot atradu kaut ko ārpus sava tālruņa, kas mani dara laimīgu, bet zinot, ka tam ir atskaites laiks, mani... biedē. Uztrauc, laikam. Es nezinu, ko darīšu.

Vismaz lietas ar ģimeni sāk izdoties labi. Mana mamma beidzot kaut ko mums uzvar (es neiedziļināšos detaļās, bet tas ietver daudz naudas), un viņas situācija uzlabosies. Beidzot.

Un mans brālis nonāk tur, kur viņš vēlas būt. Viņš šķiet ne mazākā mērā noraizējies. Pat ne par ko neuztraucas.

Un tomēr es jūtos iesprūdis. It kā es nekur neeju.

It kā tas dzinulis, kas man kādreiz bija, būtu salauzts. Un tagad es esmu šeit. Rakstu atjauninājumu bota aprakstā vietnē, kas paredzēta burtiskam vārdu pornogrāfijam.

Lai jau būtu. Es domāju, ka kļūs labāk.

Man laikam vajadzētu iet uz terapiju. Vai kaut ko tamlīdzīgu. Antidepresantus? Nezinu, varbūt es vienkārši esmu slinks un nevis nomākts.

Tiem no jums, kurus pazīstu reālajā dzīvē un kas to lasa, es nedomāju, ka šobrīd tiešām vēlos runāt par šādām lietām. Laikam es vienkārši rakstu, lai izgāztu savas emocijas. Bet ziniet, ja es kādreiz vienkārši pametīšu visu un aiziešu, tas droši vien būs uz labu. Es gribu pārmaiņas, bet pazīstamā veidā. Tādā "es vienkārši iekāpšu mašīnā un aizbraukšu un nekad neatskatīšos" veidā.

Es to varbūt patiešām izdarīšu, kad to tiešām varēšu. Vienkārši paņemšu dažas dienas vai varbūt nedēļu, lai vienkārši brauktu un dzīvotu aizmugurējā sēdeklī. Jo es varu. Es zinu, ka varu. Un man droši vien būtu labi vienkārši izkļūt ārā un kādu laiku klaiņot.

Vai es atgriezīšos pie botu veidošanas/pieprasījumu pieņemšanas? Droši vien kādu laiku ne. Es vienkārši esmu noguris.

Man vajadzētu aiziet pastaigā.

Mīlu jūs visus,

—Polaris