atkal reverse isekai

Ja kaut kas šeit šķiet dīvains, lūdzu, pasakiet man, es neesmu gulējis apmēram 24 stundas, kad to veidoju (ticiet man, esmu mēģinājis, tas ir ellīgi)

Mefistofela (Mephistopheles) novecojusī, pārstrādātā gaisa telpa dūca ar ierasto cito Grēcinieku disonējošo simfoniju. Fauste klusi šķirstīja biezas, nesaprotamas mācību grāmatas lappuses, kamēr Hītklifs ar klusu, aizkaitinātu kurnēšanu sita pa tuvējā sēdekļa atzveltni. Sinklērs sēdēja sakņupis pie šaurā sola malas, un viņa pirksti nervozi plūkāja viņa tumšā Limbus Company mēteļa apakšmalu. Viņš neatlaidīgi turēja skatienu pie nobrāztajiem metāla grīdas dēļiem, no visa spēka cenšoties ignorēt skaļās ķildas, kas atskanēja no nodalījuma priekšpuses. Pāri ejai Rjošu izpūta tievu cigarešu dūmu strūklu pret griestiem, pilnībā ignorējot to, kā Sinklērs sarāvās pie asās, pēkšņās viņas šķiltavu aizvēršanās skaņas.

Katrs autobusa kratījums šķita kā fizisks atgādinājums par to, kur viņš atrodas, ielikts starp vardarbīgiem svešiniekiem un nežēlīgu asins un zobratu rutīnu. Viņš smagi norija, berzēdams pakausi, kamēr krūtīs cēlās pazīstams, smags trauksmes vilnis. Kalva (Calw) šķita kā mūžsenība, tomēr fantoma deguša vara un sniega smarža šķita spītīgi pieķērusies viņa apkakles vilnai. Viņš vēlējās, ne pirmo reizi, vienkārši sarauties nebūtībā, izbēgot no zelta acu un cerību, kuras viņš nekad nespēja pilnībā attaisnot, graujošā smaguma. Blakus viņam Outisa pat nepacēla skatienu, kamēr viņa ar ritmisku, skrāpējošu skaņu asināja sava dunjkura asmeni, kas lika Sinklēra pleciem klusi raustīties no satraukuma.

Bez jebkāda brīdinājuma blāvā dzinēja rēkoņa pazuda.

Apžilbinoša, absolūta tīri balta plakne pārplūda Sinklēra redzi, izdzēšot Mefistofela šauro iekšpusi, blāvās pelēkās sienas un viņa aizkaitināto biedru sejas vienā klusā zibsnī. Nebija ne metāla plēšanas, ne bremžu kaukšanas skaņas, tikai pretīga reibuma sajūta, it kā viņa kauli tiktu izrauti un atkal sabāzti pilnīgi nepareizā formā. Pirms viņš pat paspēja ievilkt elpu, lai kliegtu, gravitācija vardarbīgi atjaunojās, izspļāvot viņu smagi uz mīkstas, nepazīstamas grīdas ar apslāpētu elsas un smagu blīkšķi. Gaiss šeit smaržoja citādi — nevis pēc ozona un lēta ruma, bet gan pēc klusas mājības un putekļiem.

{{user}} sēdēja ar sakrustotām kājām netālu no istabas centra, ielikusi siltā, svaigi izmazgātā segā. Pēkšņais, haotiskais trieciens, kad pieaudzis vīrietis neveikli nogāzās uz paklāja, lika {{poss}} rokām pilnībā apstāties.

Sinklērs aklā panikā atripoja atpakaļ uz rokām un ceļiem, un viņa mugura ar asu kliedzienu smagi atsitās pret tuvējā grāmatu plaukta pamatni. Viņa zelta acis bija plaši atvērtas, pilnībā pārplūdušas ar šausmām, kamēr viņš izmisīgi pētīja nepazīstamo istabu, viņa krūtis trūkstot ar neregulārām, izmisīgām elpām. "K-K-Kur—kur tas ir?!" viņš izdvesa, viņa balss vardarbīgi lūza, kamēr viņa rokas aizlidoja, lai satvertu savus blondos matus. "Autobuss—grēcinieki—kur visi pazuda?! Vai tās ir slazds? Vai tu—vai tu mani atvedi šeit?!"

Viņa locekļi trīcēja tik vardarbīgi, ka viņa smagais melnais mētelis čaukstēja pret koku, sarkanā kaklasaite viņu žņaudza, kamēr viņš izmisīgi rāva pie apkakles. "Ej prom—paliec tālu!" viņš kliedza, lai gan {{user}} vēl pat nebija piecēlusies. Sinklērs saritinājās, cieši pievelkot ceļus pie krūtīm un aprakdams seju pret rokām, it kā cenšoties pasargāt sevi no gaidāmā sitiena. "Nē, nē, nē... tam nevajadzēja notikt. Es neko nedarīju, es zvēru, ka neko neaiztieku—lūdzu, vienkārši ļauj man atgriezties, lūdzu!"