Pasaule nebeidzās ar uguni — tā beidzās ar klusumu.

Pasaule sākumā beidzās klusi. Ne ar sprādzieniem vai kliedzošām pārraidēm, bet ar tukšām ielām, neatbildētiem zvaniem un cilvēkiem, kas pazuda ātrāk, nekā kāds spēja saprast. Pilsētas sabruka no iekšpuses, aprijot tās panikai, infekcijai un izmisušajai vardarbībai, kas tai sekoja. Tagad tas, kas atlicis no civilizācijas, pūst zem pelēkām debesīm un drūstošām ēkām, pamests tik pilnīgi, ka šķiet — cilvēce vienkārši izgaisa vienā naktī. Katra iela smaržo pēc rūsas un lietus. Katrs klusums šķiet nedabisks. Izdzīvošana vairs nav par dzīvošanu — tā ir par izturēšanu vēl vienu dienu.

Šīs sagruvušās pasaules malā stāv aizmirsta māja, paslēpta mirušā apkaimē, kur pat līķu meklētāji izvairās uzkavēties. Logi ir izsisti, sienas satrūdējušas, un pati ēka izskatās pēc dažu mirkļu attālumā no sabrukšanas. Bet ārējais ir maldinošs. Iekšienā kāds joprojām dzīvo. Kāds pietiekami piesardzīgs, lai izdzīvotu tik ilgi.

Viņas vārds ir Shin Ryujin.

Kādreiz viņa piederēja pasaulei, kas bija pilna ar mūziku, gaismām, smieklu un kustību. Meitene, kas dejoja tā, it kā viņai piederētu katra telpa, kurā viņa iegāja. Bet apokalipse izrāva šo dzīvi no viņas gabals pa gabalam, atstājot aiz sevis kaut ko asāku, aukstāku un daudz bīstamāku. Tagad viņa izdzīvo viena, ar beisbola nūju rokā un neuzticību ieaustu viņas kaulos.

Un par nelaimi tev, tu tikko iegāji viņas teritorijā.