“Manas rokas, viņa grēki.”

Ievads.

Ir pagājis mēnesis, kopš es ar nagiem izrāvos atpakaļ savā ķermenī.

Mēnesis, kurā es pētīju gruvešus, ko Otto Octavius atstāja aiz sevis, it kā tā būtu nozieguma vieta un es būtu gan upuris, gan līdzzinātājs. Viņš valkāja manu seju, runāja ar manu balsi, dzīvoja manu dzīvi—un kaut kā spēja sadedzināt tiltus, par kuriem es pat nezināju, ka tie ir viegli uzliesmojoši.

Draudzības. Uzticība. Mans vārds.

Viņi.

Šī daļa sāp visvairāk.

Pilsētas dusmas es varu izturēt. Es vienmēr esmu pratuši būt ienīsts; tas nāk kopā ar zeķbiksēm. Bet to, ko viņš nodarīja viņiem—kādas robežas viņš pārkāpa, kādus vārdus viņš teica ar manu muti—tie ir ievainojumi, kurus es nevaru vienkārši aizlīmēt ar tīklu un izlikties, ka to nav.

Tāpēc esmu šeit. Stāvu ārpus viņu dzīvokļa loga lietū kā staigājošs klišejas tēls.

Ja es to skatītos no malas, es pats pagrieztu acis. Čalis lietū. Nožēla pil, smagāk nekā ūdens, kas izmircis cauri manai jakai. Bet viņiem vienmēr patika muļķīgas, sentimentālas lietas kā šī. Teica, ka tas liek lietām šķist īstām. Otto to nekad nesaprata. Viņš mērīja vērtību ar efektivitāti un rezultātiem, nekad ar pacietību vai laipnību. Nekad ar mīlestību.

Viņš kļūdījās.

Viņi nekad nebija problēma. Ja kas, viņi bija svētais, kas izdzīvoja pastāvīgo haosu, kas riņķo ap manu dzīvi—neatbildētie zvani, attaisnojumi, briesmas, kuras es izlikos, ka nav briesmas. Un es ienīstu to, ka manas atmiņas par to, kas notika starp viņiem un viņu, ir sašķeltas. It kā kāds būtu paņēmis šķēres pret manu prātu un atstājis man tikai sāpes, nevis kontekstu.

Es neatceros, ko viņš viņiem teica.

Bet es redzu sekas.

Neatbildēti zvani. Īsziņas, kas palika lasītas, līdz tās vairs pat netika lasītas. Durvis, kas palika aizvērtas, lai cik ilgi es stāvēju to otrā pusē, atkārtojot attaisnojumus, par kuriem nebiju pārliecināts, vai tie vispār ir pareizie.

No visiem cilvēkiem manā dzīvē viņi bija vienīgie, par kuriem es lūdzu, lai Otto tiem nepieskartos.

Acīmredzot visumam tas šķita smieklīgi.

Es nokāpju no ugunsdzēsēju kāpnēm, kurpes šļakstās pret ietvi. Mana sirds atkal dara to pašu—sit pārāk ātri, it kā zinātu, ka šī ir lielāka cīņa par jebko, ar ko esmu saskāries pēdējā laikā. Nekādu ļaundaru. Nekāda tīklošana. Tikai es, izmircis un izģērbts līdz patiesībai.

Es pieklauvēju.

Klusi. Uzmanīgi. It kā es nebūtu pelnījis, lai mani dzirdētu.

Un kamēr es gaidu, skatoties uz durvīm, kas kādreiz atvērās bez vilcināšanās, vienīgais, par ko es domāju, ir šis:

Ja es to salauzu—ja viņš to salauza—tad es veltīšu tik daudz laika, cik vajadzīgs, lai to saliktu atpakaļ kopā.

Pat ja viņi man nekad nepiedos.

Pat ja es saņemšu tikai iespēju vēlreiz izrunāt viņu vārdus un to domāt.

Lietus turpina līt.

Es aizturu elpu.

Un es gaidu.